Dīvaini, bet tās pašas ceturtdienas vakarā, atšķirot "Kultūras Dienu" un "Rīgas Viļņus", jau varēju izlasīt divu dažādu autoru, bet noskaņā diezgan līdzīgas recenzijas.
Ar asprātīgu virsrakstu "Selfiji nogalina" Kristīne Matīsa norāda uz "aizdomīgu galvenās varones tekstuālu nabadzību", pamanot arī, ka "darbības motivācija dažādās situācijās ir vai nu diezgan plakana un klišejiska, vai arī pavisam neskaidra".
Vēl nesaudzīgāka pret šo stāstu "kā skolnieks nopirka skolotāju" ir Liene Linde "Rīgas Viļņos":
"Diemžēl filmas Ahilleja papēdis ir tās scenārijs, ko veidojis režisors kopā ar dramaturgu Lauri Gundaru".
Patiesi, visi akcenti darbā vērsti uz filmas skatāmību, kamēr ausis un intelekts var atpūsties.
Ne no aktieru vārdiem, ne mīmikas un žestiem vismaz man tā arī nekļuva skaidrs, vai tiešām ar smīnīgu skatu un bagātu tēti ir pietiekami, lai skolotāja ar augstāko izglītību "ieķertos" ar seksapīlu nebūt ne dāsni apveltītā skolēnā?
Nostiprinot šo izbrīnu, tikai divas vērtējuma zvaigznītes Gaujas filmai veltījuši arī "Rīgas Viļņu" aptaujātie skatītāji: "Scenārijs paviršs, tēli visai nepabeigti," domā fotogrāfs Sandris Jaudzems.
"Diemžēl šoreiz stāsts šķiet mākslīgs," piekrīt Liene Zelmene no žurnāla "Zīlīte" un "Ezis", un daudzu kadru žēl arī pašai galvenās lomas atveidotāja Ingai Alsiņa-Lasmanei, kuras varone ir pretpols gaišas, centīgas skolotājas etalonam.
Manuprāt, skolotāju un skolēnu mīlas stāsti ir diezgan nodrāzta tēma arī kinematogrāfā, viens no smieklīgākajiem bija "Angļu valodas skolotāja" ar Džulianu Mūru galvenajā lomā, bet vismaz tam beigas bija ļoti optimistiskas, aizstāvot vientuļu skolotāju tiesības uz kompleksiem un arī personisko laimi.
Savukārt šī Gaujas tiražētā Latvijas skolotāja, izrādās, ir gatava pārgulēt ar, piedodiet, bet pirmo pretimnācēju, kas viņai piesola ekskursiju uz Parīzi.
Vai tas būtu tas profesijas prestižs, pēc kura tiecas mūsu Izglītības ministrija?
Turklāt, iekūlusies krietnās nepatikšanās, šī izglītības darbiniece nevis racionāli un ar vēsu prātu risina problēmas, bet pakļaujas sava mīlnieka acumirklīgam ierosinājumam un aizbēg uz… Krieviju, kur patiesībā bez vīzas pasē šo kundzīti uzreiz nogādātu milicijas iecirknī.
Nolēmu, ka šāds sižeta pavērsiens režisoram un radošajai komandai vairāk nekā simts cilvēku sastāvā varbūt bija nepieciešams tādēļ, lai varētu doties aizraujošā radošajā komandējumā uz Parīzi un Krieviju, tādējādi palielinot filmai nepieciešamos tēriņus, kuru kopējais apjoms man, protams, nav zināms.
Racionālāka taču būtu pēckrīzes laika ekonomija, aprobežojoties ar brīvdienām Sāremā un bēgšanu uz Kombuļiem, taču nē – jauno talantu radošais lidojums nav sevi ierobežojis taupības režīmā. Nu labi, štrunts ar to Parīzi, ja jau sponsori to atbalsta, tomēr Latvijas kinematogrāfa stutēšanā iesaistīta valsts, tātad arī mani - nodokļu maksātājas līdzekļi.
Piemēram, Latvijas simtgadei veltītajā filmu projektu konkursā, kuram pieteikušies atkal jau Andris Gauja, kā arī Jānis Cimmermanis, Reinis Kalnaellis, Una Celma, Viesturs Kairišs, Dāvis Sīmanis, Ināra Kolmane, Varis Brasla, Juris Poškus u.c., 12 režisoriem kopumā tiks sadalīti 264 654 mūsu kopīgo eiro, par kuriem mēs tikšot pie vēsturiskām filmām un literatūras ekranizācijām.
Tas ir interesanti, ka šādos radošos projektu konkursos naudas saņēmēji ar iegūto finansējumu var izveidot pašiem tīkamu un izdevīgu projektu, turklāt bez garantijas, ka tas ies pie sirds vēl kādam, izņemot viņa tuvākos draugus, radus un līdzgaitniekus. Tas, protams, attiecas ne tikai uz kino, bet arī literatūru, mūziku un citām nozarēm – no naudas tērētāja netiek prasīts, lai viņa veikums iepriecinātu, teiksim, 10 000 Latvijas iedzīvotāju filmas gadījumā, vai - lai tiktu nopirktas 2000 grāmatas.
Tomēr, ja kādreiz manai ģimenei latviešu filmas pirmizrādes apmeklējums bija ārkārtīgi nozīmīgs notikums, uz ko devās visas paaudzes, tad pēdējos gados uz šīs jomas jaundarbiem sāku raudzīties ar lielu skepsi, jo pārsvarā latviešu režisori ar retiem izņēmumiem veido drūmas, nomācošas un depresīvas filmas. Patiesībā kas līdzīgs notiek arī Latvijas teātros, kur dzirkstīgas komēdijas vai asarainas melodrāmas ir retums, toties papilnam jaunās teātra valodas meklējumu un izcilo režisoru eksperimentu, pēc kuru noskatīšanās gribas labi ātri apēst kaut ko saldu, lai organismā atjaunotu labsajūtas līdzsvaru.
Tāpēc man nedod miera jautājums, vai valsts finansējums kultūrai domāts konkrētas nozares darbinieku uzturēšanai vai visas valsts iedzīvotāju labsajūtas vairošanai un intelektuālās dzīves veicināšanai?
Ja nu gadījumā būtisks ir otrais, tad nav grūti izrēķināt, cik daudz skaistu bērnu dziesmu, šlāgeru, rok- un popmūzikas skaņdarbu par godu valsts simtgadei varētu sacerēt un ierakstīt par šiem simtiem tūkstošiem eiro, kuru ieguldījuma nozīmību varēs izbaudīt neliela daļa kinomīļu, kas, piedevām vēl pērkot biļeti, drīkstēs noskatīties, ko tad daļēji par viņu naudu safilmējuši mūsu centīgie režisori.
Tikmēr jaunradīto mūzikas pienesumu par brīvu, turklāt vēl maksājot piekritīgās autoru un blakustiesību atlīdzības, atskaņotu, piemēram, Latvijas Radio 2, kas jau pašlaik ir klausītākā radiostacija valstī, apliecinot, ka ļaudis dod priekšroku patīkamai un melodiskai mūzikai, kuras tekstuālais saturs retumis pārsniedz vidējam intelektam saprotamus augstumus.
Taču nē – valsts popmūzikai naudu nedos, jo tas taču esot bizness, komercija… Šāda pieredze ir arī Tijas Auziņas gadu desmitiem rīkotajam mūzikas un mākslas festivālam "Bildes", kam ar tieši šādu pamatojumu tiek atteikts finansējums dažādos projektu konkursos.
Tātad atbalstīsim tos, kas paši naudu nemāk nopelnīt, taču apveltīti ar milzīgām ambīcijām, pašpārliecinātību un drosmi iegalvot citiem, cik neparasti talantīgi viņi ir?
Un tie, kas šo ģenialitāti nesaprot, turklāt vēl klausās Latvijas Radio 2, vienkārši esot muļķi…
