Izmēģināsim testu: sekundes laikā, nedomājot noskaitiet kādu dzejoli, ko atceraties, izņemot tautasdziesmas… Nu, vai izdevās?
Man prātā ienāca tikai rindiņas laikam no Ārijas Elksnes: "Es esmu vasaras vidū, kur griķi un madaras zied". Tālāk neatceros un varbūt pat nekad neesmu zinājusi, dziesmu vārdi vispār neskaitās! Varbūt vēl "Zaķīšu pirtiņa" un "Rūķīši un Mežavecis", bet arī šeit līdz beigām netikšu.
Bērnībā man vectētiņš lasīja priekšā nevis pasakas, bet Raini. Mācījos, kā sauc Jāzepa brāļus, gulēju uz gultas kā Saulcerīte, un Antiņš - vectētiņš - nāca mani modināt. Ziemā no ledus klučiem cēlām Stikla kalnu, kuru pievārēt spēj tikai Zelta zirgs. Lasījām arī "Induli un Āriju", bet tikai šopavasar savām acīm skatīju Embūti, Raiņa Emboti, kur gan nekāds virsaitis Indulis nekad neesot mitis, bet mazotnē man nekas netraucēja par īstenību pieņemt šo traģisko mīlas stāstu un leģendu par kūru brīvības cīņām.
Pašlaik Liepājas teātrī "Indulis un Ārija" tiek iestudēts kā "novatoriska dejas teātra izrāde". Šis dramaturģes Zandas Borgas un režisora Sergeja Zemļanska pieteikums konkursā "Modini kanonu! Rainis un Aspazija" ieguvis vienu no balvām 3300 eiro apmērā. Konkurss rīkots, lai atbalstītu darbu tapšanu, kuri aktualizētu Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades nozīmību - nākamgad svinēsim abu dzejnieku un dramaturgu 150.jubileju, tātad varam sagaidīt visdažādākās variācijas par šo tēmu.
Preses konferencē, stāstot par jaunās sezonas izrādēm, Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins atzinās, ka viņam "Induļa un Ārijas" dzeja šķiet nesaprotama, pat garlaicīga. Pirmajā brīdī apstulbu no šāda paziņojuma, tad atcerējos, ka cilvēce taču dalās vizuāļos, audiāļos un kinestētiķos, acīmredzot, Laukšteina kungs nepieder otrajiem, kam Raiņa valoda sniedz baudu:
"Es meklētājs.
- Zem manis debess vārti atvērās,
Pār zemes malu kritu spožumā,
Ķer staros, gaisā rokas pietverdamās," - tā Indulis "jaunības traģēdijas" ceturtajā cēlienā.
Gaidāmajā Liepājas versijā aktieriem būs jāiztiek pavisam bez vārdiem, paužot rainiskās atklāsmes ar ķermeņa valodu vien un mūziku, protams.
Starp citu, rietumu pasaulē vairums - 45 % ir kinestētiķi, otrajā vietā paliek vizuālā uztvere, kas dominē 35% cilvēku, 20% ir audiāļi, bet oža un garša mums ir pārējām sajūtām pakārtotas. Iespējams, pirmajām divām grupām valoda izklausās pēc mūzikas, kā tas ir uz dzirdes iespaidiem orientētiem ļaudīm, kuri būtu gatavi klausīties Raiņa dzejas rindās stundām ilgi, protams, ja tās tiktu pienācīgi izrunātas:
"Man mirkļa nepietiek, man vajag mūža.
Mēs divas pasaules, kas nevar līgt,
Es sals - tu vasara, es sniegs - tu zieds."
Līdztekus dzejas "garlaicībai" Latvijas teātros iestājies arī aktieru-varoņu trūkums, kas spētu notēlot to pašu Induli vai Lāčplēsi, ar dzērāju Uldi vēl kaut kā tikuši galā, operā nav tenora Arvīda Žilinska "Zelta zirga" iestudējumam, tāpēc ar jo lielāku interesi steidzos uz Gaismas pili, kur 27.augustā studija "Rija" pirmoreiz publikai parādīja savu animācijas filmu "Zelta zirgs". Tik ļoti gribējās zināt, kas šeit būs noticis ar Raini, un patiesi - Antiņš filmu veidotāju ieskatā ir bijis vārda Antis pamazinājums, un Saulcerīte kļuvusi par vienkāršu bezvārda princesīti.
Filmu raksturo vairāki aspekti, no kuriem viens ir ļoti garais radīšanas process un sarežģītais producēšanas mehānisms. Otrais - filma tapusi "pēc motīviem", šis ir specifisks Raiņa lasījums ar ļoti sakāpinātu ļaunuma spēku, sevišķi Melnās mātes tēla izvērsumu, arī Antiņa brāļi padarīti par teju vai monstriem, nevis nejēgām kā pirmavotā. Lugas autora lolotā galvenā varoņa garīgā cīņa pašam ar sevi - "domāt tik uz augsto tāli" - nogrimusi aizmirstībā, priekšplānā liekot reālas cīņas. Treškārt, latviskā luga padarīta par kosmopolītisku pasaku ar tikpat kosmopolītisku mūziku (Luksemburgas komponists Anselme Pau). Ceturtkārt, "Zelta zirgs" ir izcilās latviešu popdīvas Laimas Vaikules debija kinematogrāfā. Savu Melnās mātes tēlu dziedātāja ieskaņojusi ar simtprocentīgu atdevi, sev raksturīgo profesionalitāti, kas vien ir sajūsmas vērta, lieliski darbojušies arī Zane Dombrovska, Uldis Dumpis un citi aktieri. Taču likās, ka skaņa un "bilde" šeit dzīvoja katra savu dzīvi, šur tur redzamās saktas pie ļaužu ģērbiem šķita vienīgais latviskais elements filmā, kuru jaunākās paaudzes skatītāji apzīmēja kā "normālu" - tātad: patika! Viņiem, protams, vienalga, cik daudz bija palicis no oriģināla:
"Sirds kā uguns augšā cēla,
Vīdamās tā mani nesa…"
Pirms vairāk nekā 10 gadiem grupa "Iļģi" kopā ar domubiedriem izveidoja muzikālo mistēriju "Spēlēju, dancoju", pēc tam tapa arī šāda nosaukuma animācijas filma. Pirms trim gadiem latviešu neatkarīgie mūziķi sapulcējās Raiņa dzejas muzikālo versiju albumā "Strāvoklis", šo dziesmu koncerts notika Esplanādē.
Rainis ir miris un nekādi nespēj ietekmēt savu darbu interpretāciju procesu. Pavisam drīz, cerams, pie izcilā dzejnieka, rakstnieka, filozofa pieminekļa Rīgas centrā guls ziedi Dzejas dienām par godu. Vēl ir laiks izdomāt, kā Raini un Aspaziju 150.jubilejā godināsim mēs, Latvijas Radio, kura fondos glabājas pasakaini skaisti lugu ieraksti, dzeju lasījumi un dziesmas ar šo dižgaru vārsmām, atmiņu stāsti. Varētu taču apņemties 2015.gada laikā atskaņot it visu, kam kāds sakars ar mūsu tautas lepnumu, šiem dzīves un talanta biedriem?!
Paga, tas taču arī Rainis - "gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams!".
