Nesagaidīju arī kāda ieinteresēta producenta zvanu par vēlmi šīs tiešām lieliskās kompozīcijas izdot mūzikas albumā, ko klausīties valsts svētku laikā, kad gaisā virmo pacilājoša noskaņa un tēvzemes mīlestības garaiņi. Tad sapratu – visi masu mediji tagad ir tikai konkurenti, nevis sabiedrotie, jo arī mēs, Latvijas Radio, vairs neesam tikai radio vien, bet arī avīze internetā un piedevām vēl televīzija ar iespēju vērot raidījumu tiešraides un ierakstus. Līdz ar to jebkura publikācija par mums varētu lasītājā izraisīt vēlēšanos kļūt par Latvijas Radio klausītāju vai lsm.lv portālu pastāvīgo apmeklētāju, tādējādi, iespējams, laupot daļu intereses par citām jaunumu un aktualitāšu vietnēm.
Domājams, ir absolūti neapturama tendence arvien vairāk informācijas iegūt, to izlasot elektroniskās ierīcēs. Radio un televīzijai tomēr ir raksturīga lēnāka satura izklāsta pasniegšana, jo redzamu tekstu mēs aptveram jau no virsraksta vien. Zinu daudzus paziņas, kuri rītu sāk ar „laikrakstu pāršķirstīšanu”, proti, apskatās tikai visrakstus dažādās interneta lapās, šo to varbūt arī izlasa līdz galam, un tas noteikti ir ātrāk un vieglāk nekā soļot līdz pastkastītei un uzmeklēt laikrakstu, kuru čaklais pastnieks tur ir vai nav nogādājis. Otrajā gadījumā būs jāiet vēl un vēlreiz, un dažreiz avīze būs mitra no lietus vai sniega, ja esat privātmājas īpašnieks.
Skaidrs, ka globālais tīmeklis šajā gadsimtā sagrāvis ne viena vien laikrakstu un žurnālu izdevēja godkārīgos sapņus, kas apvienojumā ar bezmaksas mūzikas klausīšanās un lejuplādes iespējām vislielākais trieciens izrādījies tieši mūzikas industrijai.
Ja uz kino cilvēki vēl dodas lielā ekrāna, popkorna kraukšķu un pēdējās rindas romantisko skūpstu noskaņas meklējumos, tad gan kompaktdisku tirdzniecība, gan mūzikas žurnālu tirāžas visā pasaulē piedzīvojušas arvien progresējošu lejupslīdi. Piemēram, savulaik tik ļoti populārā britu iknedēļas izdevuma „New Musical Express” („NME”) tirāža salīdzinājumā ar pagājušo gadu sarukusi par trešo daļu un pašlaik tā ir tikai 14 312. Latvijā gan manā jaunībā populārāka bija biezā, 1952. gadā radītā iknedēļas mūzikas avīze „Melody Maker”, kas jau 2000. gadā tika sapludināta ar „NME” redakciju. Paralēli gan darbojoties šī kādreiz tik slavenā mūzikas žurnāla mobilo telefonu un interneta versija, taču žurnālistu – pašdarbnieku saradies tik daudz, ka ar laiku šajā sistēmā pilnībā zudīs robežas starp profesionāli un amatieri un visi rakstīs par visu, nojaucot gadu desmitiem celto mūzikas kvalitātes kritēriju piramīdu.
Tā kā neviens žurnālists man nevaicāja – kādi bija Latvijas Radio 2 rīkotā patriotisko dziesmu konkursa vērtēšanas principi, tad uzrakstīšu par tiem šeit. Vispirms jau žūrijā tika pulcēti ļaudis, kas kaut ko saprot no mūzikas – komponists Boriss Rezņiks, dziedātāji Ieva Akuratere, Viktors Zemgals, dzejnieks Normunds Beļskis, žurnāliste un „līva” Aivara Brīzes dzīvesbiedre un partnere mūzikā Elita Veidemane, kā arī visnotaļ muzikālais žurnālists Dzintars Tilaks.
Rindojot atzīmes kā skolā – „labi”, „gandrīz vidēji” utt., tika vērtēts izpildījums, dzeja un skaņdarbs, protams, saskaņā ar katra atzīmju licēja prioritātēm. Rezņiks kā galveno vērtēja kompozīciju, Zemgals – dziedājumu, Veidemane vairākkārt lietoja izteikumu – „dziesma uzrunā”…” Un par labākajām tika atzītas tieši tās dziesmas, kas „uzrunāja”, lielākoties balādes mērenā, pat lēnā tempā, ar cieņu un pietāti apveltītas melodijas, vēstošas ne tikai par triju brāļu tautu sadošanos rokā, bet arī to lielo pacilātību, kādu šis notikums izraisījis un tā vēsturisko pēctecību. Un tas ir lieliski, ka gados jauni cilvēki – grupa „Tax Free”, Artūrs Strautiņš, Miks Dukurs, Jānis Driksna, Māris Elksnis un citi – savā mūzikā spējuši atainot to trauksmaino brīvības alku izjūtu, kāda valdīja Latvijā 80. gadu nogalē. Izrādās, tā nekur nav zudusi, tāpat kā nav izgaisis toreizējais ideālisms, tiesa, tagad tas apaudzis ar mazu skumju un zaudētu ilūziju sūnu.
Īpašs notikums ir triju dziesminieku – Egona Pičnera, Dināra Gulbja un Ulda Kākuļa trio skandētā balāde „Baltupe”, kuras uzvara konkursā varbūt iezīmēs pakāpenisku dziesminieku kustības pacelšanos virs lokālas domubiedru kustības, kas rīko savus saietus un vakarus pašu un dažu draugu un paziņu lokam. Šie vairs nav „austrasbērni”, kas dainoja un skandēja Imanta Kalniņa raksturā tautiskās melodijas, bet gan braši vīri, dodoties pa Valda Atāla un Haralda Sīmaņa iemītajām takām ar dzīvi apliecinošu, tēvzemi cildinošu vēstījumu. Vīri, kas uz skatuves kāpj ar paceltu galvu un izdzied to, kas viņiem sāp un rūp.
Par laimi, mēs, latvieši, savā valstī vēl esam lielākā etniskā grupa - 61% no iedzīvotāju kopskaita, bet, rūpīgi nestrādājot pie latvisko pamatvērtību cildināšanas, šis skaitlis var sarukt līdz traģiskam iznākumam. Arī pašreizējās starptautiskās politiskās situācijas gaisotnē pašlaik jo sevišķi svarīga būtu nacionālpatriotiskas nostājas cildināšana, lai ar paceltu galvu varam gan risināt Krievijas sankciju radītās ekonomiskās problēmas, gan ievēlēt īstus valstsvīrus un valstssievas gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Un
patriotiski iekrāsotu dziesmu atskaņošana ir ļoti svarīgs paņēmiens, kā iesildīt šo dzimtenes mīlestību un atbildības sajūtu par tās nākotni.
Starp citu, pirms 25 gadiem 23. augustā Baltijas ceļš tika koordinēts ar radio starpniecību, tiesa, komunistiskā partija aizliedza stundu garo raidījumu, kam bija jāsākas septiņos vakarā. Interesanti, vai pašlaik šādu akciju varētu noorganizēt ar interneta, proti, sociālo tīklu starpniecību, vai tomēr radio arī šeit būtu neaizstājams?
