Beidzamajos 12 gados šī valsts konsekventi īstenojusi (zināmā mērā neticami) iespaidīgas reformas kā militārajā, tā civilajā jomā, tomēr virzība pretim izvēlētajam mērķim bijusi pārlieku lēna. Kā var spriest pēc gruzīnu politiķu izteikumiem,
Tbilisi saprot pašreizējo situāciju drošības jomā, jaunos apdraudējumus ar Krievijas pieaugošajām impēriskajām pretenzijām, tomēr no Rietumu politiķiem sagaida lielāku pretimnākšanu.
Integrācija Ziemeļatlantijas aliansē un ES šobrīd izskatās kaut kur iestrēgusi, un jāpiekrīt Gruzijas parlamenta Ārlietu komitejas vadītājam un bijušajam šīs valsts ārlietu ministram Tedo Džaparidzem, ka beidzot tomēr ir nepieciešamība pēc skaidrības. Ne velti viņš izteicies, ka ir mērķi, ko gribas sasniegt viena cilvēka dzīves laikā, proti, kādos piecdesmit gados. Tbilisi nepārspīlē savu nozīmību pasaulē, taču vienlaikus saprot, ka par gruzīnu nākotni neviens cits neuztrauksies un necīnīsies. Tādēļ, no vienas puses, vēss skatījums uz agresīvās Putina Krievijas ambīcijām, bet, no otras puses, - aicinājums Rietumiem būt izlēmīgākiem un drosmīgākiem savu vērtību aizstāvēšanā. Tas nozīmē arī lielāku atbalstu tādām partnervalstīm kā Gruzija, Ukraina un Moldova. Der ieklausīties Džaparidzes teiktajā: „Mēs saprotam, ka Rietumiem ir svarīgāki jautājumi par Gruzijas dalību NATO. Tomēr Rietumiem, it īpaši eiropiešiem un amerikāņiem, ir pavisam skaidri jāsaprot, ka viņiem nebūs uz sadarbību vērstas Krievijas, ja tā nebūs gatava atzīt, ka tai kaimiņos ir neatkarīgas valstis. Viņi nevar būt imperiālistiski pret Gruziju, Ukrainu, Azerbaidžānu vai Moldovu, bet konstruktīvi partneri citiem.”
Gruzija un tās iedzīvotāji, neraugoties uz šīs valsts atšķirīgo statusu no Baltijas valstīm, var kalpot par pamācošu un iedvesmojošu piemēru ar savu izturību. 25 beidzamo gadu laikā tā pieredzējusi apjomīgu ekonomisko, politisko un militāro spiedienu no Krievijas. Deviņdesmitajos gados Maskava visai atklāti atbalstīja separātistus Abhāzijā un Dienvidosetijā (tiesa, Abhāzijas kara laikā izmantotās kara lidmašīnas par savām neatzina), un tā rezultātā savas valsts teritorijā par bēgļiem kļuva apmēram 250-350 tūkstoši gruzīnu.
Kari Dienvidosetijā un Abhāzijā noslēdzās ar Krievijas miera uzturētāju izvietošanu šajās autonomijās. Savukārt šādai situācijai punktu pielika Kremļa izprovocētais piecu dienu karš 2008.gadā, pēc kura tika pasludinātas jaunas „neatkarīgas” Abhāzijas un Dienvidosetijas valstis, kurās ļoti ātri tika izvietoti ievērojami Krievijas armijas kontingenti. Krievijas nesenās agresijas rezultāti ir biedējoši, jo tagad šīs valsts militārās vienības atrodas 40 kilometru attālumā no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi.
Līdzīgi baltiešiem arī gruzīni vēlas nodrošināties pret lielā kaimiņa agresiju un tieši dalībā NATO saskata vienu no drošākajiem glābiņiem.
Savulaik par nopietnu šķērsli Gruzijas uzņemšanai tika minētas problēmas ar separātiski noskaņotajām Abhāzijas un Dienvidosetijas republikām. Pat ja iepriekš šādam argumentam bija nopietns pamats, tagadējā situācija ar stingrām jauno „valstu” robežām to ir likvidējusi.
Galvenās bremzes gausajā Gruzijas integrācijā NATO ir nospiedusi Maskava. Tas ir nopietns arguments, taču vienlaikus vajadzētu saprast, ka ar Gruzijas uzņemšanu aliansē, kas tam lielā mērā ir gatava, NATO stabilizētu situāciju reģionā. Iespējams, beidzamajā laikā veiktā apjomīgā Krievijas ieroču un bruņojuma krājumu izvietošana Gruzijas kaimiņvalstī Armēnijā ir nopietns arguments, lai beidzot pieņemtu vēsturisku lēmumu arī par Gruziju.
