Kaut vai aplūkojot vienīgi to, kā Helsinki veidojuši attiecības ar Krieviju, bet pirms tam ar PSRS. Tajās allaž lielā mērā dominējusi izpratne, cik svarīgi neizaicināt milzīgo kaimiņvalsti. Arī tagad Helsinki to skaidri apliecina ar savu uzsvērto atrašanos ārpus NATO, vienlaikus pamatīgi (cik to var atļauties) rūpējoties par savām aizsardzības spējām.
Redzams, ka šīs piecus miljonus iedzīvotāju lielās valsts vadība īpaši dažos beidzamajos gados palielinājusi uzmanību aizsardzības sfērai.
Nesen paziņots par 2,4 miljardus eiro ikgadējā aizsardzības budžeta pieaugumu par 55 miljoniem eiro un vēl par 150 miljoniem eiro no 2021.gada. Par iemeslu tam minēts lielāks apdraudējums no Krievijas puses.
Vēl pirms tam, acīmredzot, ņemot vērā aizsardzības speciālistu analīzi, pieņemts lēmums palielināt armijas skaitlisko sastāvu kara gadījumā no 230 līdz 280 tūkstošiem cilvēku. Ne pārāk sen arī veikta līdz šim neredzēta mēroga rezervistu apzināšana, kas tikusi attiecināta uz 900 tūkstošiem cilvēku. Saprotams, šādiem pasākumiem par pamudinājumu kalpojusi armijas analītika, kas nav atstājusi neievērotu lielās kaimiņvalsts pieaugošo darbošanos militārajā jomā.
Lai nu ko, bet Krievijas armijas skaitliskā sastāva palielināšanu un aviācijas “viesošanos” savu robežu tuvumā somu militārie speciālisti saprot atbilstoši. Spriežot pēc bruņoto spēku paredzētā kara laika skaitliskā sastāva, kā arī to rīcībā esošās bruņutehnikas un aviācijas, iebrucējiem sekmīga rezultāta gūšanai nāktos iesaistīt vismaz trīs reizes cilvēku vairāk – pāri par 800 tūkstošiem. Tas gan attiecas uz veciem militārajiem aprēķiniem, kad tika uzskatīts, ka uzbrucējiem nāktos vismaz trīs reizes skaitliski pārsniegt aizsargājušos pretinieku. Var pieņemt, ka šādu skaitlisko spēju demonstrēšana (tam Somija ir gatava) ir vērsta galvenā mērķa sasniegšanai - spējai izvairīties no kara vai militāras konfrontācijas. Varbūtējam agresoram jāzina, ka militāra avantūra var prasīt pārāk lielas izmaksas ar prāvu upuru skaitu.
Tieši to abas puses – somi un krievi - zina pietiekami labi, jo beidzamo astoņdesmit gadu vēsturē pieredzēti divi savstarpēji kari – Ziemas (1939.-1940.) un Turpinājuma karš (1941.-1944.)
Pieredzētais atstājis dziļas pēdas un acīmredzami ietekmē arī mūsu dienas. Par to liecina gan obligātais dienests un somu attieksme pret to, kā arī Eiropā augstākā gatavība aizstāvēt savu valsti. To apstiprina arī rezervistu sistēmas darbošanās. Šī vēstures mācība neattiecas tikai vienīgi uz militārajiem notikumiem, bet arī starptautisko politiku. Tolaik, pēc PSRS uzbrukuma 1939.gada nogalē, Helsinki pieredzēja, cik smagi nākas “izspiest” palīdzību no citām valstīm.
Būdami ar reālistisku skatu apveltīti un apzinoties PSRS milzīgos cilvēku un militārā aprīkojuma apjomus, somi cerības saistīja ar to, ka vajadzētu spēt noturēties mēnesi – divus, lai saņemtu vajadzīgo atbalstu no sabiedrotajiem un tādā veidā nosargātu savu neatkarību. Kārotā palīdzība, pirmkārt, britu un franču korpusu izskatā kavējās, bet praktiskais atbalsts ieroču izskatā pienāca jau pēc kara. Kas attiecas uz politisko atbalstu, jāpiemin Tautu Savienība, kas vismaz parādīja savu attieksmi un izslēdza PSRS no šīs organizācijas. Tas, šķiet, ir kaut kas vairāk par mūsu dienās iespēto reakciju uz Kremļa agresiju Ukrainā – vismaz no politiski diplomātiskā aspekta raugoties.
Spriežot par militāro palīdzību “vērienu” derīgi pieminēt Viljama R.Trotera izcilo darbu “Ziemas karš”, kurā viņš citē kādu somu pulkveža emocionālu norādi amerikāņu žurnālistam: “Pusducis nolādētu “Brewster” iznīcinātāju bez rezerves daļām ir viss, ko mēs no jums saņēmām! Un briti atsūtīja mums lielgabalus no iepriekšējā kara, kas vispār nedarbojās!”
Šķiet, ar savu atbildīgo piegājienu valsts aizsardzībai somi apliecinājuši izpratni par mazu valstu tiesībām uz savu suverenitāti un citu valstu jeb starptautisko organizāciju palīdzību ārkārtēja apdraudējuma gadījumos.
Galvenā atziņa nav iedvesmojoša. Tā liecina, ka likums un morāle nekādā mērā negarantē mazas valsts nacionālo suverenitāti, taču, neraugoties uz to, pirms nepilniem 80 gadiem iegūtā Somijas pieredze apliecina, ka “vienmēr ir varianti”.
