Var izveidoties iespaids, ka tādā veidā nepārdomāti (galu galā ar vēstures jautājumiem jānodarbojas vēsturniekiem) tiek liets ūdens uz abu valstu kopējā ienaidnieka jeb Krievijas dzirnavām. Tomēr, spriežot pēc citu Polijas pārstāvju izteikumiem, kā arī lielas daļas poļu sabiedrības izpratnes par karadarbību Donbasā un Krievijas radītajiem draudiem ne tikai Ukrainai vien, bet arī Polijai un Baltijas valstīm, visdrīzāk, Varšava un Kijeva spēs saglabāt labas un uzticamas attiecības.
Respektablākās ukraiņu dienas avīzes "Deņ" pieredzējušais ārzemju notikumu apskatnieks Mikola Siruks aizvadīto gadu nosaucis gandrīz vai par pašu sarežģītāko abu valstu attiecībās Ukrainas valsts jaunākajā vēsturē.
Viņš pieminējis Polijas Seima vienpusējā kārtā pieņemto rezolūciju, kurā ukraiņi apsūdzēti genocīdā pret poļiem Otrā pasaules kara laikā.
Pie tam tas ticis izdarīts neraugoties uz Ukrainas politiķu lūgumu to nedarīt un turēties pie izlīguma saskaņā ar Ukrainas piedāvāto formulējumu “lūdzam piedošanu un piedodam”. “Deņ” žurnālists norāda, ka Varšavas centieni saasināt attiecības ar Kijevu esot neskaidri arī tādēļ, ka “tās senais ienaidnieks Krievija kopš 2014.gada īsteno karu pret Ukrainu un par nākamo Krievijas agresijas upuri kļūs Polija.”
Spriežot pēc dažām intervijām, tajā skaitā minētajā Ukrainas laikrakstā, liela daļa Polijas sabiedrības (droši vien līdzīgi kā Baltijas valstīs) atšķirībā no padomju okupācijas režīmu nepieredzējušās Rietumeiropas Krievijas nekontrolētajā un agresīvajā darbībā saskata krietni vien tālākus draudus. Uzskatot, ka neapturēts, Putina režīms iegūs vienīgi leģitimitāti tālākam karagājienam.
Diemžēl vadošo Rietumvalstu nepārliecinošā darbošanās Krievijas apturēšanā liek atcerēties teicienu, ka liberālā demokrātija var sevi aizstāvēt tikai tad, kad tā tikusi izvarota.
Polijas vēstnieks Ukrainā Jans Peklo atgādina 2010.gadā aviokatastrofā Smoļenskā bojāgājušā valsts prezidenta Leha Kačinska 2008.gada augustā pateikto Tbilisi: “Es atbraucu uz Gruziju kara laikā, Krievijas agresijas laikā. Esmu šeit tādēļ, ka gadījumā, ja nespēsim apturēt šo agresiju, tad nākamā būs Ukraina, pēc tam Baltijas valstis, tad Polija”.
J. Peklo uzskata, ka situācijas stabilizēšanai nozīmīga būtu reģiona valstu ciešāka sadarbība. Savulaik pagātnē to izteikusi maršala Pilsudska un Simona Petļuras ideja par Centrālās un Austrumeiropas valstu federācijas izveidošanu. “Ja savulaik šāda struktūra tiktu izveidota, iespējams, nebūtu bijis Otrā pasaules kara. Mums tagad nepieciešams konstatēt, ka fronte par Eiropas brīvību 1920.gadā atradās Vislas krastos, bet tagad Donbasā. Tā vienkārši ir mūsdienu vēstures realitāte.”
Polijas Seima deputāte Malgožata Gosevska, kas pati savām acīm redzējusi situāciju frontes zonā, sagatavojusi ziņojumu par krievu kara noziegumiem Donbasā 2014.gadā. 157 lappušu apjomīgais dokuments pērn iesniegts Starptautiskajā Hāgas tiesā.
Deputāte ir pārliecināta, ka par noziegumiem atbildīgi esot krievu karavīri. “Tās nav kaut kādas nezināmas bandas, kas klejo pa Donbasu, bet Krievijas armija, dažādu Krievijas specdienestu pārstāvji, kas ekspluatē Krievijas militāro tehniku,” avīzei “Deņ” teikusi M.Gosevska.
Pēc viņas domām, Vladimirs Putins vienkārši izsmej Rietumus: “Ja Eiropas politiķi nesāks runāt vienā balsī, ja Krievijas Federācija netiks nolikta noteiktos apstākļos, ar šo cīņu netiksim galā. Putins neciena cilvēkus, kas vēlas ar viņu risināt dialogu, viņš nav eiropeisks politiķis.
Teikšu rupji, viņam ir aziātisks viedoklis par noteiktiem principiem. To jāatceras un jārunā ar viņu no spēka pozīcijām, nevis diplomātiski, kā mēs Eiropā esam raduši.”
