Tas ir temats, par kuru nozares profesionāļi klusē gluži veltīgi, jo šādos apstākļos ērti jūtas tie, kas kā skaitāmo pantu atkārto apgalvojumu par Baltijas valstu ieņemšanu pāris dienās un to, ka NATO nevarēšot pienācīgi ātri sarosīties. Skaidri zināms, ka neko tādu Krievija paveikt nevar – bez kontroles gaisā, kur krievus konflikta gadījumā ar NATO gaida sāpīgs zaudējums – nekāds zibenskarš nav iespējams. Ukrainas aizsargāšanās cīņas pret Krieviju parādījušas, ka bez aviācijas krievu armija ir vienīgi liels, taču nepietiekami sagatavots karaspēks. Kad ukraiņi ķērās pie karošanas, kļuva redzams, ka pat ar visiem „Gradiem”, pašgājējiem lielgabaliem un tankiem ir nepietiekami, lai viņus piespiestu atkāpties. Ja Kijevas rīcībā atrastos tikpat daudz jaunas bruņutehnikas un aviācijas un Ukrainā būtu pasludināts karastāvoklis (tas gan attiecas uz citu tematu), tad dzeltenai zilais karogs, visdrīzāk, jau atrastos uz robežas ar agresorvalsti.
Ar sabiedrību - visiem, kas neatrodas aizsardzības resora pakļautībā - ir jārunā. Latvija nav autoritāra valsts, kur „augšā” zina, ko pateikt un kad tas darāms. Un nevajadzētu arī apelēt pie mūžīgā kara noslēpuma – gluži tāpat kā vienīgajam un iespējamajam ienaidniekam, arī Latvijas iedzīvotājiem jāzina, ka nepieciešamības gadījumā alianses lidmašīnas no tuvākajiem lidlaukiem ieradīsies Latvijā vien nieka 30-40 minūšu laikā. Droši vien Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku vadītāji par to ir pārliecināti, vai gan citādi viņi strādātu gluži tāpat kā gadiem ierasts – jaunieceltais ministrs dodas vizītē uz Ādažiem, izdara paziņojumu, ka tieša militārā apdraudējuma mums nav, tad brauc vizītē pie lietuviešiem. Un pavēsta, ka tiks apspriesta divpusējā sadarbība jaunajos drošības apstākļos. Taču tam grūti noticēt, jo par to runājuši vairāki iepriekšējie ministri.
Par nopietniem kopīgiem iepirkumiem līdz šim tā arī nav izdevies vienoties. Gribētos cerēt, ka pavisam savādāk veiksies ar ekspertu uzsākto darbu pie vienotas pretgaisa aizsardzības Baltijā. Ministrs būtu jāuzteic par interesi iesaistīties Zemessardzes nodrošinājuma uzlabošanā un solījumu to būtiski palielināt.
Līdz šim Latvijas politiskā vadība bijusi pārlieku atturīga spriedumos par apdraudējumu un tas loģiski liedzis arī runāt par nākamo tematu – kā valsts un tās iedzīvotājiem nāktos rīkoties X-stundā. Šo savā ziņā bērnišķīgo nostāju (kaut kā taču noturēsimies!) derētu mainīt, un varbūt, ka te redzama loma varētu būt no aizsardzības ministra Valsts prezidenta krēslā nokļuvušajam Raimondam Vējonim. Vismaz tā ļauj domāt viņa šonedēļ teiktais, ka nākamā gada budžetā prioritāte būšot valsts ārējā un iekšējā drošība, ka tikšot stiprināti bruņotie spēki un iekšlietu struktūras. Vējoņa atzinums - „šis ir ļoti būtisks jautājums Latvijas valstij – vai paši savā valstī esam gatavi nodrošināt drošību” - miermīlīgam cilvēkam (kas turklāt nevienu neapdraud) var šķist neērts jautājums. Latvija pārlieku ilgi izvairījusies nopietni atbildēt un tagad, šķiet, pienācis beidzamais laiks. Jebkurš normāls cilvēks pateiks, ka daudz produktīvāk ir tērēt naudu izglītībai, kultūrai, medicīnai, taču reizēm tas tā nav. Ukrainas pieredze to apstiprina – vāji sagatavoti bruņotie spēki rada daudz problēmu.
Skumji, ka no pašu politiķiem nesaņemto atklātības devu nākas meklēt citur. Un tā bieži, kā jau iegājies kopš Krimas krīzes, nav nekāda patīkamā. Laiku pa laikam respektējami (Kremļa nekontrolēti) Krievijas politiskie eksperti, žurnālisti un vēsturnieki izsakās, ka vanagiem krievu militāristu aprindās varot rasties vēlme pārbaudīt NATO modrību tieši Baltijā. Tikko arī Lielbritānijas ārlietu ministrs Filips Hamonds atzinis - tiesa, viņš nav runājis par konkrētu uzbrukuma vietu -, ka Rietumvalstis atrodas neizdevīgā situācijā attiecībās ar Krieviju. Tā iemesls – demokrātisko valstu smagnējums lēmumu pieņemšanas procesā. Situāciju par labu Kremlim vēršot tieši tas, ka tur visu lēmumu pieņemšana atrodas viena cilvēka rokās.
Pie mums tā nav, taču prezidents, kas apdraudējuma situācijā kļūst par virspavēlnieku, var pakustināt daudz labu lietu. Visdrīzāk, to sekmēs arī sadarbība ar viņa pēcnācēju ministra amatā Raimondu Bergmani, kam kopā ar visu aizsardzības resoru jānovēl efektīvāka darbošanās un veiksmīga komunikācija ar sabiedrību.
