Var pārmest nīderlandiešu vēlētājiem (tikai nedaudz vairāk par 30% no balsstiesīgo skaita) nespēju paskatīties tālāk pāri savas valsts robežām, taču var notikušo izvērtēt ar plusa zīmi. Tas tādā gadījumā, ja uzskatām balsošanas iznākumu par laikus izdarītu brīdinājumu, ka kaut kas nav pareizi un aizgājis šķērsām. Gan Ukrainā, gan dažā labā ES dalībvalstī.
Ukraiņu publicists Aleksandrs Prilipko avīzē “Deņ” aicina nesatraukties par iedzīvotājiem (nīderlandiešiem), kas ar grūtībām aptver, kas atrodas “between Russia and Europa” (starp Krieviju un Eiropu). Autors atgādina par britiem, kas arī bieži ir neapmierināti ar jūras šauruma otrā pusē notiekošo un mēdz jokot, ka Holandē esot tikai viena laba lieta – vilciens uz Vāciju.
Taču drīzāk gribētos nopietnāk paskatīties uz aizvadīto aptauju Nīderlandē. Tā apliecinājusi visai liela skaita Nīderlandes pilsoņu egoistisko skatījumu uz procesiem, kas norisinās kontinentā - pilnīgu neizpratni par karu Ukrainā un tā iespaidu uz Eiropas nākotni. Tā ir klaja neizpratne gan par Ukrainas Maidanu, gan Krievijas revanšismu un globālajiem tīkojumiem. 32% nīderlandiešu nav sapratuši, ka par savu izvēli būt kopā ar Eiropu jeb ES ukraiņi jau ir samaksājuši ar tūkstošiem dzīvību.
Kādēļ tieši amerikāņi oficiāli paziņo, ka politiskās izvēles brīvība ir suverēnās Ukrainas tiesības, bet to nepasaka vecās Eiropas demokrātiskā valsts Nīderlande?
Vācijas kancleres un Francijas prezidenta paziņojums, ka iecerētā ES un Ukrainas sadarbība asociācijas līguma ietvaros tiks īstenota, to arī nozīmē. Skaidrs vēstījums, tomēr politisko notikumu ierindas vērotājiem Angelas Merkeles un Fransuā Olanda darbošanās kā galvenajiem ES pārstāvjiem Ukrainas jautājuma risināšanā nav padarījusi saprotamu, ko Eiropas Savienībai nozīmē Ukraina.
Ko lai pārmet 32% ES dalībvalsts pilsoņu, ja Merkeles un Olanda paveiktais tā saucamajā Minskas formātā drīzāk izskatījies pēc piebalsošanas Maskavas gribai, nevis atbalsta Ukrainai? Kremļa pielabināšanas politika devusi rezultātus.
„Parastajam” Rietumeiropas valsts vēlētājam jau tā pietiekami par ko uztraukties – par teroru un bēgļu plūsmu – kur vēl noņemties ar ukraiņiem? Jāņem vērā, ka par šāda noskaņojuma rašanos pret ukraiņiem Nīderlandē parūpējušies vietējie politikas radikāļi.
Par to, ka aizvadītais referendums ir nopietnu pārdomu iemesls ne tikai Kijevai, bet arī ES, trāpīgi iztiecies Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs. Pēc viņa domām, Ukraina kļuvusi par instrumentu Nīderlandes eiroskeptiķu rokās un Eiropai jāsāk nopietni uztraukties par Krievijas propagandas ietekmi. Vērts pievērst uzmanību Linkeviča teiktajam, ka meli un puspatiesības, ko izplatījuši referenduma organizatori, esot līdzinājušās Krievijas propagandas mediju kanālu „Sputnik” un „Russia today” „informācijai”.
Krievijas cīņa par ietekmi devusi zināmus rezultātus – to apliecinājis ne tikai aizvadītais referendums, bet, piemēram, tikko izskanējušais Austrijas prezidenta paziņojums, ka sankcijas pret Krieviju nepieciešams atcelt. Grūti aptvert šāda vēstījuma loģiku, ja vien nedomājam tikai par pārtraukto saimniecisko kontaktu negūtajiem labumiem vien. Derētu atgādināt, ka sankcijas Krievijai tika piemērotas jau 2014.gadā, kad Kremlis sagrāba Ukrainai piederošo Krimu.
Ārkārtīgi nopietns jautājums, kā lai regulāri ik nedēļu sadzirdami atgādina gan par pussalas aneksiju, gan kara turpināšanos Donbasā (aizvadītajā diennaktī atkal krituši un ievainoti ukraiņu karavīri). Šķiet, kļūda bijusi Ukrainas prezidenta administrācijas neizlēmība un atteikšanās saukt lietas īstajās vārdā – visu notiekošo nenodēvējot par Krievijas iebrukumu. Tā vietā karš (īsts karš!) Donbasā joprojām tiek saukts par antiteroristisko operāciju. Ja tā, ko lai domā ierindas vēlētājs Nīderlandē, Itālijā, Austrijā?
