Atis Klimovičs: Kaujas visā Latvijas teritorijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Sauso informāciju par Latvijā palielinājušos bruņoto spēku apmācību skaitu iespējams papildināt, viesojoties dažādās armijas un zemessardzes vienībās. Karavīri un dažāda ranga virsnieki stāsta, ka beidzamais gads patiešām pagājis sevišķi intensīvi. 

Turklāt mācības kļūstot aizvien saistošākas un profesionāļiem interesantākas. Tā ir uzskatāma liecība, ka Ukrainas krīzes iespaidā NATO spēki intensificējuši savus treniņus dažādos līmeņos – sākot ar pašiem augstākajiem štābiem un beidzot, piemēram, ar tādu nelielu NATO vienību kā Latvijas Zemessardzes nodaļu.

Pārvietošanās pa dažādu mūsu valsts novadu ceļiem, mācību kauju izcīnīšana atšķirīgos reģionos un reljefā padara Latvijas un sabiedroto spēku vienības gatavākas nepieciešamības gadījumā aizstāvēt alianses dalībvalsts teritoriju. Un to der zināt arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, kas bieži vien izsaka neizpratni par dažādām militāro spēku radītajām neērtībām.

 Gaida izceļamies krastā

Ir nedaudz pāri par sešiem vakarā. Zemessardzes kravas automašīna apstājas pāris simtus metru no jūras, un kaujas uzdevumam gatavā vienība atstāj mašīnu. Katrs drīz ieņēmis savu novērošanas pozīciju. Arī 1988.gadā dzimušais ventspilnieks, vēstures maģistrs Artūrs Tukišs, kuram šis jau ir piektais gads 46. Zemessardzes kājnieku (Ventspils) bataljonā. Vēl pirms tam viņš trīs gadus bijis jaunsargs. Ar pārskrējieniem vīri ieņem jaunas novērošanas pozīcijas – daži pašā stāvās kāpas galā. Vienībai dots uzdevums – sagaidīt sabiedroto vienības izcelšanos krastā. Spīd saule, jūra vienu pēc otra liedagā iznes viļņus ar baltām putu mugurām un redzams arī kuģis, no kura ar laivām krastā jānokļūst divām vienībām.

Viens no zemessargiem ar sārtu drānu signalizē kuģim, un tas drīzumā arī pagriežas pretim saviem sagaidītājiem. Paiet laiks un nav skaidrības, vai viss norit saskaņā ar mācību ieceri. Kad uzņemti sakari ar operācijas vadītājiem, kļūst zināms, ka viena vienība jau desantējusies krastā, taču citā vietā, tuvāk Venstpilij. Otrās vienības izkāpšana atlikta pārlieku lielo viļņu dēļ, un viņi ar kuģi dodas uz Ventspils ostu, lai no turienes mērotu ceļu pa sauszemi un apvienotos ar saviem sagaidītājiem.

Mājinieki saprot Artūra biežo aizņemtību dažādās mācībās un viņš pats par sevi stāsta, ka šo izvēli noteikuši arī vectēva stāsti par pieredzēto Otrā pasaules kara laikā. Pēc vēsturnieka domām, par valsts aizsardzību esot jādomā daudz un nopietni – tā liekot darīt pavisam nesenā vēsture, kas Latvijai nesusi smagus pārbaudījumus, ilgus gadus atrodoties okupācijā. Sabiedroto spēku karavīrus nesagaidījusi, Artūra vienība saņem jaunu pavēli un ieslīd mežā.

Rīta kauja

Nedaudz pāri par sešiem no rīta. Priežu un egļu mežā pavisam reti dzirdami putni, lai gan jau kļuvis gaišs un apkārtne labi saskatāma. To savā labā gatavojas izmantot vienība, kuras sastāvā atrodas arī Artūrs. Tā prasmīgi nomaskējusies, daži zemessargi sameklējuši vietu zem egļu zemajiem zariem un no ceļa nemaz nav pamanāmi. Vīri guļus pozīcijā bez apstājas veras tālumā caur savu ieroču tēmekļiem.

Kad sadzirdami motori, visiem ir skaidrs, slēpnim tuvojas pretinieks. Tiklīdz pirmā no divām kājnieku automašīnām ir sasniegusi mīnēto vietu, atskan sprādziens. To papildina strēlnieku ieroču uguns. Pāri pretinieku galvām, atstājot aiz sevis tievu dūmu strūklu, aizskrien vieglā granāta. Dažas minūtes, un pretošanās apslāpst. Zemessargi pārbauda kaujas vietu un skriešus to atstāj. „Nakts sākumā gājām pa mežu. Varbūt kopumā veicām sešus kilometrus. Dažās vietās bija sevišķi smagi – nācās izlauzties cauri aizaugušiem briksnājiem. Vēlāk naktī dežūrējām, tad arī iekārtojām slēpni un sagaidījām pretinieku,” sestdienas rītā stāstīja Artūrs, kam pēc pāris stundām jau bija jābūt darbā – Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā.

Aizkavēšanas kauja Latgalē

Svētdienas rītā mežā netālu no Kalupes ir pavisam nemierīgi – četras stundas ilgst kauja, kurā divas zemessargu rotas aizstāvas, tad ieņem jaunas pozīcijas un atkārtoti cenšas aizkavēt un iznīcināt pretinieku. Uzbrucēju sastāvā šajās mācībās „Zobens 2015” iekļauti nopietni spēki – četras amerikāņu bruņumašīnas „Stryker”, kurās bez četru cilvēku lielās apkalpes uzņemti astoņi mūsu zemessargi; vēl arī lietuviešu zemessargu nodaļa un arī pašu zemessargi. Pirms noslēdzošā kaujas posma pretinieks piebrauc pie izcirtuma, kurā redzami vareni celmi. Kad pirmais „Stryker” sasniedz nomīnēto vietu, atskan sprādziens. Tūlīt cīņā iesaistās dažādi ieroči – šauj mūsu kājnieku vieglie ložmetēji KSP-58, bezatsitiena lielgabali M1100, arī bruņu caursitēji granātmetēji "Karl Gustav". Viena no amerikāņu bruņumašīnām ir sašauta un tiek nostumta malā no ceļa.

Mūsu zemessargi izsauc mīnmetēju atbalsta uguni – to apliecina daži sprādzieni izcirtumā. Pēc kāda laika pretinieks atbild ar artilērijas šāvieniem. Tā kā frontālais trieciens pa ceļu ir apturēts, uzbrukums turpinās pret kreiso aizsardzības flangu. Uz turieni pārsviežas strēlnieku ieroču kārtas, tad atskan pavēle par organizētu atkāpšanos un kauja beidzas.

Ar saviem iespaidiem par kauju dalījās Gunita Kučāne, 32.Zemessardzes kājnieku bataljona pārstāve. „Patiešām iespaidīgi – kaut ko tādu pieredzēju pirmo reizi. Jauna tehnika, spriedze, kas deva milzīgu pieredzi. Ar vienu vārdu pasakot – forši!” teica jau piecus gadus Zemessardzē esošā Rēzeknes veikala „Alda” pārdevēja, kas šajās mācībās bija iekļauta amerikāņu bruņumašīnas „Stryker” vienībā.                      

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti