Tā ir patiesība, kas tāpat labi redzama ikvienam, kas ikdienā seko norisēm ne vien Latvijā, bet arī plašākā teritorijā. No otras puses, augstie amatvīri atstāj vietu minējumiem, jo, vērtējot Krievijas iespējamo rīcību nākotnē, izsakās jau mazāk konkrēti, paužot cerību uz Putina čekistu režīma atturēšanos no nepārdomātiem soļiem. Atliek paļauties, ka Kremlis nemēģinās pārbaudīt, vai NATO 5.paragrāfs domāts nopietni.
Šāda paļaušanās nav nekāda labā ziņa, jo ļauj noprast, cik sarežģīta ir Putina un viņa komandas turpmākās darbības prognozēšana. Pēc Krimas sagrābšanas un iebrukuma Ukrainas austrumos kļuva redzams, ka Kremļa rīcībai nav nekā kopēja ar loģiskiem un praktiska izdevīguma diktētiem apsvērumiem. Tieši tad virkne politisko ekspertu pauda pārsteigumu, ka kaut kas tāds bijis iespējams.
Tomēr negaidītā agresija palīdzēja atvērt acis, liekot godīgiem politikas speciālistiem atzīt, ka turpmāk no Kremļa iespējams sagaidīt dažādus pārsteigumus. Tāda, visdrīzāk, izskatās arī nākotne, kuru prognozēt vairs neņemas neviens. Ja tiek pievērtas acis uz to, ka krievu militārais kontingents karo Donbasā, ka tieši Maskava ir atbildīga par to, ka tiek pārkāpta vienošanās par uguns pārtraukšanu, tad nenākas cerēt uz saprāta pamošanos brūnā zvēra smadzenēs. Ar pārlieku maigu līdzekļu lietošanu iespējams panākt vienīgi līdzīgu nekaunīgu rīcību.
Krievijas militārajai rīcībai Ukrainā jākļūst par signālu, ko vajadzētu sadzirdēt. Turklāt uzmanība pievēršama daudz plašākā teritorijā. Tikko Krievijas aizsardzības ministrs Šoigu paziņojis par trīs jaunu divīziju izvietošanu rietumu virzienā. Tātad šis kontingents atradīsies Baltijas tuvumā un der pievērst uzmanību ministra norādei, ka nepieciešamas spējas ātrai divīziju pārvietošanai. Skaidrojot Šoigu teikto – tas paredz ātras pārdislokācijas un strauja uzbrukuma spējas. Nav vajadzīgas ārkārtējas militārās zināšanas, lai iztēlotos, ko nozīmē Krievijas karaspēka pastiprināta koncentrēšana kādā virzienā. Arī pat tādēļ, ka Maskavā (Krievijas vadībā) labi zināms, ka NATO nav plānu iebrukumam Krievijā. Saprotams, Kremļa oficiālā ideoloģija savu pilsoņu prātos gadiem ilgi gluži pretēji dēstījusi atziņu par krievu apdraudētību. Jaunajā militārajā doktrīnā tieši norādīts, ka NATO un ASV ir Krievijas ienaidnieks.
Derētu atzīt, ka dažādi Krievijas amatpersonu izteikumi, piemēram, nopludinātais Krievijas Nacionālās drošības padomes sekretāra Nikolaja Patruševa it kā veiktais paziņojums, ka Putinam jāieved karaspēks Latvijā, arī plašais Staļina reabilitācijas process un militārā rosība Baltijas valstu tuvumā neliecina par vēlēšanos izveidot starp Maskavu un triju valstu galvaspilsētām labas kaimiņu attiecības.
Nevajadzētu sevi mierināt ar tēzi, ka nekas ļauns nevar notikt. Kā zinām pēc Ukrainas piemēra, var gan. Šķiet, Latvijas bruņoto spēku vadītāji to zina un, spriežot pēc dažādu militāro mācību intensitātes, valsts aizsardzības labā tiek darīts daudz vairāk kā vēl pirms pāris gadiem. Nav šaubu, Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes komandieri Raimonds Graube un Leonīds Kalniņš zina daudzus NATO noslēpumus, un tie satur informāciju par to, kādā veidā un ar kādiem spēkiem alianse gatava aizsargāt Latviju un tās kaimiņus Igauniju un Lietuvu.
Tas jānojauš arī Maskavā, lai būtu mazāk kārdinājuma uz pārsteidzīgiem soļiem. Katram, kas tomēr atļaujas aicināt uz karaspēka ievešanu, varētu ieteikt pašam kaut nedaudz stundu pašreiz esošajā temperatūrā pavadīt ārā, iztēlojoties uzturēšanos neapkurinātās un neapgaismotās ēkās un uzmanīšanos no šāvieniem. Bet pats svarīgais saprast, ka šaušana notiek divos virzienos.
