Droši vien teju vai visi valsts iedzīvotāji zina, ka Varšavā NATO samitā Latviju pārstāv prezidents, aizsardzības ministrs un bruņoto spēku komandieris. Visdrīzāk, vairākums arī dzirdējis, ka Latvijā tiks izvietots 1000 karavīru liels sabiedroto spēku bataljons. Daļa būs pamanījusi ziņas par kazarmas būvniecību Lielvārdē, bet citi pievērsuši uzmanību svaigajai informācijai par iespējamu jauna tilta būvniecību pār Gauju armijas vajadzībām Ādažos.
Taču neviens nebūs ievērojis ziņu, ka mūsu zemessargiem trūkst tik svarīgu ekipējuma piederumu kā modernas bruņucepures un bruņu vestes.
Tā nebūs pamanīta, jo šādas ziņas vienkārši nav bijis. Tomēr tā ir realitāte, par kuru iespējams uzzināt, kaut tikai nedaudz aprunājoties ar zemessargiem, vienalga kur - vai Latgalē, Vidzemē vai Kurzemē.
Tomēr beidzamā vēsts par trūkumiem apgādē nebūs pilnīga, ja nepievērsīsim skatu Aizsardzības ministrijas tuvākās nākotnes plāniem. Jau nākamgad tie paredz kvalitatīvi, pietuvinot profesionālās armijas līmenim, apgādāt pa vienai vienībai katrā Zemessardzes bataljonā. Pozitīvi, ka šajos plānos paredzēta apgāde ar dažādam mūsdienu karavīram svarīgam lietām, piemēram, nakts redzēšanas ierīcēm. Šogad iecerēts konceptuāli vienoties, vai nākotnē Zemessardze varētu tikt arī pie bruņutehnikas.
Daļa profesionāļu jeb armijas virsnieku allaž izturējusies augstprātīgi pret Zemessardzi kopumā, norādot, ka amatieris esot vienīgi amatieris, no kura neko lielu nesagaidīt. Kļūdains viedoklis, jo nav korekti salīdzināt pilna laika kareivi ar cilvēku, kas par tādu parasti kļūst uz divām dienām nedēļas nogalē. Pie tam netiek pievērsta uzmanība senajai atziņai, ka par patiesi īstu karavīru cilvēks izveidojas tikai reālos kaujas apstākļos – tur tas notiek sevišķi ātri.
Nav ņemtas vērā arī Zemessardzes apmācībā veiktās izmaiņas, piemēram, tā saucamo lauka nometņu vai vienkārši garāku mācību organizēšana. Beidzamajos gados Zemessardze pieredzējusi nopietnu sastāva nomaiņu, kļuvusi jaunāka, arī pilnveidojusi dažādas kaujas apmācības.
Nozīme ir visam – gan sadarbībai ar sabiedrotajiem, gan mācību scenārijiem. Tie rāda, ka Zemessardzes bataljonu līmenī norisinās kaujas apmācības, izmantojot Ukrainas notikumos gūto pieredzi. Tieši tādēļ nekonvenciālā karošana pāraug konvenciālā kara vešanā. Viens bataljona komandieris sarunājoties vairāk akcentē sadarbību ar sabiedrotajiem. Cits drīzāk uzsver to, ka tieši zemessargi ir tie, kam pirmajiem jābūt gataviem ar ieročiem rokās aizstāvēt savu novadu.
Tomēr visus vieno atziņa, ka noteicošā vispirms esot tautas kopīgā griba aizstāvēties.
Un tas nozīmē, ka esam spēcīgi un neuzveicami, ja visi esam kopā – Zemessardze, brīvprātīgie un daudzi citi, kas sniedz daudzveidīgu palīdzību.
Tieši tā, kā norisinājies Ukrainā. Šādos apstākļos arī sabiedrotajiem aliansē būs kaut nedaudz vieglāk pieņemt lēmumu par mūsu atbalstīšanu.
