Šajā gadījumā absolūts vairākums Ukrainas iedzīvotāju – sākot ar augstākā ešelona politiķiem, redzamiem politiskajiem analītiķiem, pieredzējušiem žurnālistiem, reģionālās varas pārstāvjiem un „vienkāršiem” lauku iedzīvotājiem no Čerņigovas reģiona vai Izjumas pilsētas (pretterorisma operāciju zonas tuvumā) ar neizpratni raugās uz Rietumu nevēlēšanos reāli palīdzēt ukraiņiem savas valsts aizstāvēšanā. Daudzi uzskata, ka tā ir naiva, egoistiska acu pievēršana, kas neļauj saprast, cik lielu apdraudējumu Eiropai šobrīd rada Krievijas režīms. Otrais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma, nesen tiekoties ar Latvijas vēstnieci Ukrainā Argitu Daudzi, pastāstīja par savu sarunu ar izbijušu augsta ranga britu amatpersonu. Viņš uzdevis tiešu jautājumu –
cik gan daudz ukraiņu slepkavību Rietumiem nepieciešams, lai beidzot kaut ko sāktu darīt? Atbildes lāgā neesot bijis.
Der ieklausīties, ko par situācijas nopietnību saka pāris Ukrainā labi pazīstamu personu – bijušais šīs valsts vēstnieks ASV Jurijs Ščerbaks un laikraksta "Zerkalo Nedeļi" komentētāja Tatjana Siļina. Pieredzējušais diplomāts izsaka viedokli, ka Putins grib iebiedēt ukraiņu tautu, iznīcināt nāciju, sagraut valsti un pierādīt visai pasaulei savas idejas. „Pamatvēlēšanās Rietumos – lai drīzāk viss nomierinās un pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties pie savas mierīgās un līdzsvarotas dzīves”, norāda komentētāja.
No Rietumiem tomēr tiek gaidīta cita – daudz aktīvāka pozīcija. Par to runā visā Ukrainā un nav lielas atšķirības, kurā no reģioniem – Kijevā vai valsts rietumos, vai arī Harkovā un Odesā. Visur patriotisks pacēlums, vēlēšanās aizstāvēt to, kas katrai nācijai jāaizstāv.
Kādā citā rakstā "Zerkalo Nedeļi" teikts – Ukrainas galvenais uzdevums ir izdzīvot, saglabāt teritoriju un suverenitāti. Krievijas galvenais mērķis – iznīcināt Ukrainu kā valsti, pazemot un salauzt ukraiņu tautu. Tas – pirmajā posmā. Tad varbūt virzīties tālāk – uz Rietumiem.
Par to, lai tas tā nenotiktu, jau ir samaksāta barga un asiņaina maksa. Vairāk kā astoņi simti nogalinātu ukraiņu karavīru. Bet cik ir ievainoto, kuri uz visu mūžu kļuvuši par invalīdiem?
Atrazdamies Kijevā, sarunājos ar savu paziņu – brīvprātīgo bataljona virsnieku un viņš man pastāstīja, ka ļoti daudz vīru esot smagi ievainoti.
Jāvaicā – vai Eiropas Savienības valstu vadītāji to saprot? Arī Latvijas vadītāji. Pareizā atbilde – nesaprot gan. Līdz šim vienīgi Artis Pabriks mudinājis Rietumus sniegt Ukrainai militāru un ekonomisku palīdzību, bet Latvijas bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube televīzijā skaidri pateicis, ka ukraiņi iet bojā, aizstāvēdami mūs. Vērojot, cik neizlēmīgi tiek piemērotas sankcijas pret agresorvalsti Krieviju, var pārņemt vienīgi sašutums. Tā vien šķiet, ka Krimas sagrābšana jau ir aizmirsusies – pat tas vien būtu iemesls aizvien jaunu sodu piemērošanai. Rietumu līderu ciniskā atturība (kam pamatā merkantilas intereses) jau sen pārsniegusi sarkano līniju. Nedēļām ilgi Krievijas armija ar smagajiem ieročiem apšauda Ukrainas teritoriju un tikai tagad Angela Merkele paziņo, ka ir iegūtas liecības Krievijas līdzdalībai šajā konfliktā. Taču ar šādu atziņu jau sen nav pietiekami. Nav pārsteidzoši, ka šim kancleres paziņojumam turpinājuma nav bijis. Apbrīnojami vienprātīga krievu agresijas pieņemšana.
Vienīgi nav skaidrs, kādēļ smago bruņojumu Irākas kurdiem iespējams piegādāt, bet ukraiņiem nē.
Šādu jautājumu uzdod gandrīz visi ukraiņi un norāda, ka dzīvā spēka palīdzība viņiem neesot nepieciešama – karavīru viņiem pašiem pietiekot.
Pieredzējušais ukraiņu žurnālists Vitālijs Portņikovs cenšas saprast, cik tālu nolēmis aiziet Putins.
Varbūt optimisti iepriekš domāja – viņam pietiks ar Krimu, taču ar to bija par maz. Nākamajā reizē optimisti domās, ka būs gana ar Donbasu, taču arī ar to var nebūt pietiekami.
Tālāk – Ukrainas vidiene ar „krievu pilsētu māti” Kijevu un visa Ukraina. Varbūt arī tad optimisti nodomās, ka nu jau Putinam būs gana. Taču arī šis pieņēmums var izrādīties nepatiess.
