Ne viens vien pēc finālmača gribēja teikt, ka šoreiz iznākums ir visneloģiskākais un arī visnetaisnīgākais, kāds bijis pēdējo gadu laikā. Pēc ātri zaudētajiem vārtiem “Atletco” diriģents Djego Simeone ātri spēja pārkārtot komandas spēli. Tā vairāk kontrolēja bumbu, uzbruka, kaut arī tādējādi zaudēja vienu no saviem trumpjiem – ātra pretuzbrukuma iespēju un bija daudz grūtāk izcelties reaktīvajam Antuānam Grīzmanam. Līdz ar to arī aizsardzība bija vieglāk ievainojama, taču, kā visu sezonu, arī šoreiz lielisks vārtos bija slovēnis Jans Oblaks. Viņš iztika bez fantastiskiem lēcieniem, bet stāvēja tur, kur lidoja bumba, pat no dažiem metriem sista.
Vienreiz viņš bija bezspēcīgs, taču šī epizode vēl kādu laiku būs apspriešanas vērta, jo brīdī, kad Gerets Beils ar galvu pagarināja Tonija Krosa piespēli, Serhio Ramoss bija aizmugurē. Un konkrētajā epizodē nav pat svarīgi, vai viņš pieskārās bumbai, vai arī ne. Viņš būtiski ietekmēja epizodi. Spēles statistikā par vārtu guvēju tiesneši atzina Ramosu. Tieši tāpēc arī iznākums nedaudz netaisnīgs, jo daudz ko izšķīra šī tiesnešu kļūda.
No otras puses, grūti uzvarēt šādas spriedzes un divu tik līdzīgu un savstarpēji ļoti labi pazīstamu komandu spēli, ja nespēj realizēt 11 metru soda sitienu. Pēc Grīzmana sitiena Keiloru Navasu paglāba pārliktnis. Un tad daudzi Latvijas fani atcerējās Miķeļa Rubeņa sakramentālo frāzi: “Kas trāpa pa stabu (vai pārliktni), tas zaudē. Simeone to gan mēģināja apgāzt, “Atletico” guva skaistus vārtus, spēlēja aktīvi līdz pat mača pēdējai sekundei, taču viss izšķīrās jau 11 metru sitienu sērijā. Un Navasu vēlreiz paglāba vārtu konstrukcija – šoreiz stabs – pēc Huanfrana sitiena. “Real” visi pieci sita gudri un precīzi, un Oblaks nebija pat tuvu tam, lai bumbu atvairītu.
7.numura, viņa smaržu un reklamētās veļas fani, protams, sajūsmā varēja lauzt krēslus, jo tieši viņu mīlulis realizēja izšķirošo sitienu. Pirms tā viņš nostājā savā iecienītajā Maķedonijas Aleksandra pozā, sita neatvairāmi, novilka krekliņu, parādot savu labo torsu, un pazuda čupā zem pārējo “Real” spēlētāju ķermeņiem. “Real” ieguva jau vienpadsmito čempionu trofeju (ieskaitot agrāku Čempionu kausu), bet Zinedins Zidāns kļuva par septīto vīru, kam trofeja bijusi rokās gan kā spēlētājam, gan kā trenerim. Pirms viņa to spēja izdarīt nu jau futbola leģendas dažādās izpausmēs – Migels Munjoss, Johans Kruifs, Džovanni Trapatoni, Karlo Ančeloti, Frenks Rijkārds, Peps Gvardiola. Zidāns piepulcējās vēl arī citam treneru klubiņam – kas Čempionu kausu ieguvuši jau treneru karjeras pirmajā sezonā. Tajā ir Hosē Vilalonga, Migels Munjozs, Tonijs Bārtons, Guss Hidinks, Džo Fegens, Vinsents del Boske un Peps Gvardiola.
Keilors Navass kļuva par pirmo kostarikāni, ka triumfējis Čempionu līgā, bet Janiks Karasko kļuva par pirmo Beļģijas futbolistu, kas guvis vārtus Čempionu līgas finālā. Gan jau reiz pienāks arī Latvijas kārta.
“Real” finālā nav zaudējusi kopš 1981.gada, bet “Atletico” futbolisti trīs reizes spēlējuši finālā un ne reizi nav uzvarējuši.
P.S. Atvaino, Djego Simeone, šis nebija Tavs vakars. Kā spēlētāju mēs Tevi esam redzējuši arī Rīgā Milānas “Inter” sastāvā. Tu biji gana negants. Bez šaubīšanās varēji kādu kārtīgi iedunkāt un tā, ka tiesneši nemana. Varēji kādu “nopļaut”, ka viņš pēc tam cēlās tikai ar kruķiem rokās. Taču kā treneris esi “otro hombre”. Bet gan jau būs svētki arī Tavā ielā. Tu jau tagad to esi pelnījis, jo kā treneris esi sevi apliecinājis visaugstākajā līmenī. Ar resursiem, kas tālu atpaliek no “Real” vai “Barcelona” iespējām.
P.P.S. Aizvadītajā nedēļā izdevās redzēt divas Vācijas klubu spēles – kas cīnījās par vietu Bundeslīgā (Frankfurtes “Eintracht” – “1.FC Nuernbrg”) un par vietu 2.bundeslīgā (“MSV Duisburg” – Vircburgas “Kickers”), un abās tiesnešu kļūdas visai būtiski ietekmēja spēļu rezultātus – aizmugures, neiedoti 11 metru soda sitieni… Jā, tiesneši ir tikai cilvēki un viņi var kļūdīties. Tāpat epizode finālā bija tik zibenīga, ka nebija viegli visu salikt kopā. Taču FIFA un UEFA laikam jau aktīvāk jācenšas ieviest modernās tehnoloģijas, ko konservatīvais futbols dara nelabprāt. Bet tieši futbolā, kur bieži vien visu izšķir vieni gūtie vārti, kļūdas faktoram ir pieckārša vērtība.
Skaidrs, ka tas prasītu papildu izmaksas, un ne mazas. Paildzinātu spēli. Sākt varētu ar pasaules un Eiropas čempionātiem, Eiropas kausiem, Top 5 līgām. Tad gan jau nonāktu arī līdz Latvijas Virslīgai, kur tiesneši arī ir tikai cilvēki.
