Pārvērtēti? Nenovērtēti?
Pirms spēlēm gan Latvijas Olimpiskās komitejas vadība, gan arī es pats teicu, ka delegācijā ir kādi 10 sportisti, kas piedalīsies cīņā par medaļām, un kāds arī to var iegūt. Realitāte nedaudz atšķiras. Pludmales volejbolistu sniegumam šoreiz nepieskaršos, jo tas šajā shēmā īsti neiederas. Viņi patiešām bija favorītu pulkā, taču šo nastu neaiznesa pat līdz izslēgšanas spēlēm. Tāpat Laurai Ikauniecei-Admidiņai, kurai bija visas iespējas iegūt medaļu, bet, spītējot mikrotraumām, pietrūka ambīciju. Mērķis – medaļas laikam bija tikai trenerim, un tas arī varēja kļūt par vienu no nesaskaņu cēloņiem. Pietiks ar diviem citiem piemēriem. Jeļenu Prokopčuku un Artūru Plēsnieku.
Kā par nelaimi tieši svētdiena šeit bija pati karstākā diena un radīja papildu grūtības maratonistēm. Prokopčuka tam bija gatavojusies. Viņa zināja savas spējas, mēs daudzmaz arī. Taču mēs līdz galam nezinājām, ko spēs pretinieces. Trīs medaļnieces šoreiz riņķoja citā orbītā un citām tikpat kā neatstāja cerības uz medaļām.
Jā, mēs varbūt nedaudz pārvērtējām Ļenas spējas, jo viņai teju būs 40, bet labākais rezultāts sasniegts pirms 11 gadiem. Tomēr šoreiz līdz galam nenovērtējām konkurentes.
Līdzīgi arī Plēsnieka gadījumā. Jā, viņš nenostartēja savu spēju līmenī, taču par izgāšanos 8.vietu arī negribas nosaukt. Ieskatoties svara kategorijas starta pieteikumā, bija redzams, ka Plēsniekam bija ne tikai mazākais personiskais svars, bet arī vājākā divcīņas summa starp deviņiem A grupas spēkavīriem. Pēdējie dopinga skandāli deva cerību, ka dažs varbūt noraustīsies (tie paši poļi, arī kazahi, uzbeki) un rezultāti nebūs tik labi. Tomēr sacensības apgāza šo pieņēmumu. Čempions Ruslans Nurutdinovs cēla vairāk, bet medaļnieki noturējās savā līmenī. Pieci divcīņā pacēla vairāk par 410 kg, kas ir vairāk par Plēsnieka personisko rekordu. Kamēr raušanā Arturs pieveica 181 kg, konkurenti cēla par 10 kg vairāk. Liels handikaps. Ja grūšanā viņš būtu pieveicis 226 kg, ko spēja pēdējā pasaules un Eiropas čempionātā, būtu 6.vieta. Un tas bija maksimums, kas Rio bija iespējams.
Medaļnieki arī šeit riņķoja citā orbītā. To atzina arī viņa treneris Eduards Andruškevičs.
Reizēm rozā brilles uzliek arī paši sportisti. Var tikai uzteikt Paulu Pujātu par iekļūšanu 12 labāko kārtslēcēju pulkā, kas viņam dos arī Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu, taču daži izteikumi drīzāk līdzinājās bravūrai nekā realitātei. Lai sapņotu par kaut ko augstāku nekā 5,60 m, jāpārvar sākuma augstums 5,50 m. Varbūt vēl nebija pazudusi eiforija par iekļūšanu finālsacensībās? Divi kārtslēcēji olimpiskajās spēlēs, viens divpadsmitniekā ir vairāk nekā labi. Tikai nav labi, ka šīs divas nometnes strādā, nevis viena otru papildinot, bet savā starpā jau ilgāku laiku nekomunicējot.
Ceļā uz civilizāciju
Gandrīz visas vasaras olimpiskās spēlēs to rīkotājiem ir bijušas kā stimuls sporta attīstītībai, un spēļu saimnieki ir patiešām vākuši nebijušu medaļu ražu – austrālieši, grieķi, ķīnieši, angļi. Grieķi un ķīnieši varbūt arī ar ripiņu palīdzību, taču tas ir cits stāsts. Brazīlija arī ir sportiska valsts. Rio jau līdz tam bijusi teicama infrastruktūra tautas sportam – veloceliņi, skrējēju celiņi, parkos daudz sporta laukumu un trenažieru, kurus labvēlīgā klimata dēļ var izmantot visu gadu. Pludmalēs ka biezs no pludmales volejbola laukumiem, un visur ir kustība. Tuklu cilvēku nav daudz, kaut vakaros pasēdēt kafejnīcās un labi paēst viņiem tīk.
Taču, ieskatoties līdz šim izcīnīto medaļu lādītēs, brazīliešiem nav par ko priecāties – līdz otrdienai bija 10 medaļas (2-4-4). Tik lielai valstij, kas rīko spēles, trūcīgi. Ar visu to, ka Brazīlijas fani tik fanātiski atbalsta savējos. Tik fanātiski, ka sāk traucēt pretiniekiem. To uzskatāmi parādīja tenisa mačs Tomass Beluči – Rafaels Nadals, kur publika nerespektēja nekādas tenisa tradīcijas. Bet tās stipri atšķiras no futbolā pierastajām. Par to nupat sūdzējās arī franču kārtslēcējs Reno Lavilenī, jo viņa lēcienu laika tribīnes svilpa. Kā nekā konkurents brazīlietim Tiagu Brazam da Silvam, kas beigās arī pārsteidzoši kļuva par čempionu, atnesot Brazīlijai pirmo zeltu vieglatlētikā. Tas pats te vērojams pludmales volejbolā un visos citos veidos, kur mājinieki ir konkurētspējīgi.
Daudz līdzīgu gadījumu bija pēdējās ziemas spēlēs Sočos, kuru spilgtākais piemērs bija Ukrainas biatlona stafetes izsvilpšana. No Londonas nekas tāds nenāk prātā.
Var teikt, ka šīs lielvalstis (Brazīlija un Krievija) vēl ir ceļā uz civilizāciju..
Ja runā par nacionālo lepnumu, to te tik ļoti nemaz nejūt. Ja Sidnejā, Vankūverā vai Londonā vai katrā logā plīvoja karogi, tad šeit tie ir retums. Grūtos laikos valsts nepatīk?
Lai arī kā dažs cenšas pārliecināt, ka sports tas pats karš vien ir, tikai citiem ieročiem un līdzekļiem, tik vienkāršoti visu nevar tvert. Pjēra de Kubertēna olimpiskā ideja bija tieši pretēja – sportu likt pretī karam. Kur ir ideāli, cieņa pret pretinieku. 100 gados pasaule ir mainījusies un sports tai līdzi, taču Kubertēna principus nevajadzētu aizmirst arī tad, kad par milimetriem izšķiras zelta medaļas liktenis.
