Arturs Vaiders: Latvijas hokejs bez viņa būtu citādāks

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

1946.gadā Latvijas ledushokeja meistari skoloja krievus šajā spēlē, jo paši jau bija spēlējuši olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos. Un drīz vien skolnieki, kas Sibīrijā no rīta cēlās ar slidām vai tām līdzīgiem priekšmetiem pie kājām, skolotājus apsteidza. Nelīdzēja treneri ne no austrumiem (no Krievijas), ne rietumiem (Staņislavs Motls no Čehoslovākijas). Nelīdzēja arī komandas pārtapšana no „Daugavas” par „Dinamo”.  

1968.gada pavasarī  PSRS čempionātā tā bija pēc spēka trešajā līgā un pašā tās lejasdaļā. Tomēr pārtapšanai par „Dinamo” bija savs efekts – no Maskavas „Dinamo” uz Rīgu tika atkomandēts jauns un ambiciozs treneris Viktors Vasilija dēls Tihonovs.

Personības lomu nedrīkst pārvērtēt, bet nedrīkst arī novērtēt par zemu.

Fakts paliek fakts. Divās sezonās „Dinamo” iekļuva pirmajā līgā, vēl trīs bija vajadzīgas, lai sasniegtu PSRS čempionāta augstāko līgu, un vēl trīs, lai tajā aizsniegtos līdz ceturtajai vietai. Nākamo kāpumu jau nācās gaidīt 12 gadus (1988. gadā  „Dinamo” izcīnīja sudraba medaļas). Tiesa, tās jau tika gūtas nevis ar Tihonovu, bet pret Tihonovu. Jo viņš jau 10 gadus bija CSKA un PSRS izlases galvenais treneris. Tomēr gan tajā sudrabā, gan Soču eiforijā ir arī daļa viņa darba.

Jā, viņa metodes bija tālu no demokrātijas. Bija laiks, kad „Dinamo” bija teju tikai viens vietējo spēlētāju piecnieks (piemēram, 19775./76.gada sezonā regulāri spēlēja vārtsargs Vasiļonoks, aizsargi Hatuļevs un Odincovs, uzbrucēji Balderis, brāļi Vasiļjevi, Šostaks...). Pārējie tika sameklēti PSRS plašumos. Tihonovs bija dzelžainas disciplīnas piekritējs gan laukumā, gan arī ārpus tā, un hokejista toreizējo dzīvi varēja salīdzināt ar atrašanos mūžīgā treniņnometnē. Ar padomju cilvēku laikam citādi arī nevarēja, tāpēc balss saites netika žēlotas ne spēlēs, ne treniņos.

Jā, viņš bija tipisks savas tautas un sava laika dēls. Šoreiz ne par to, bet par pēdām, ko viņš atstājis pasaules un arī Latvijas hokejā. Tihonovs tieši „Dinamo” sāka realizēt vairākas tā laika hokejam revolucionāras idejas – spēli ar četriem uzbrucēju  trijniekiem, ļoti augstvērtīgu fizisko sagatavotību, kam pamati tika likti vasaras nometnē Kandavā (par slodzēm tiek stāstītas leģendas), kā arī teju līdz pilnībai noslīpētu vairākuma izspēli, ko pirmajos gados iesāka maiņa Kršemenskis – Malovs – Lomakins, bet augstākajā līgā turpināja Balderis – Vorobjovs – E.Vasiļjevs.

Viktors Tihonovs ir nozīmīga Latvijas hokeja vēstures lapaspuse, bez viņa mūsu hokejs noteikti būtu pavisam citādāks. Diez vai daudz labāks kā Igaunijā vai Lietuvā.

Bez viņa diez vai Helmūts Balderis būtu aizkļuvis līdz IIHF Slavas zālei. Bet tagad varam būt lepni, ka pēdējās olimpiskajās spēlēs mūsējais (Lauris Dārziņš) kā pēdējais pārspēja vēlāko olimpisko čempionu vārtsargu, ka mūsējie līdz pēdējām sekundēm turēja sasprindzinājumā visu Kanādu. Latvijas sporta žurnālistikas veterāns Zigurds Mežavilks var rakstīt ko grib, arī par „tārpu Latvijas sporta ābolā”, taču ledus hokejs (līdzās basketbolam, volejbolam, vieglatlētikai) turpina priecēt latviešu acis un sirdis.

Tagad Viktors Tihonovs jau ir citā dimensijā. Turpat, kur daudzi bijušie „Dinamo” (arī CSKA) spēlētāji, kuri sevi tā arī nespēja atrast pēc hokeja, jo nekam citam nebija atlicis laika, bet viss cīņasspars, lai aizķertos dzīvē, bija palicis laukumā. Turpat jau labu laiku ir arī sava veida Tihonova oponents Andris Siliņš, pateicoties kuram latviešu hokejs neizmira un 1988.gada sudraba komandā bija „latviešu līnija” – Irbe, Katlaps, Grundmanis, Sējējs, Vītoliņš, Tomans, Hehts. Tagad izlasē tā ir trīskāršojusies.

P.S. Viktora dēls Vasilijs ir skolojies un spēlējis hokeju Rīgā, ir paspējis pastrādāt arī NHL, tad KHL un nesen traģiski gāja bojā sadzīves negadījumā Maskavā. Viktora mazdēls Viktors (kā redzams, dzimtā ir tikai Viktori Vasiļjeviči un Vasiliji Viktoroviči) ir dzimis Rīgā, nupat ar SKA šeit ciemojās atkal, un šoreiz palika tukšā, kaut nereti tieši viņš ir sarūgtinājis rīdziniekus.

Interesentiem ieteiktu palasīt gan Miķeļa Rubeņa „Sešas sezonas”, gan Jāņa Kvēpa „Es atradu sevi hokejā”. Šajās grāmatās labi parādīts laiks un apstākļi, kādos dzima un auga „Dinamo” un vesela spēlētāju paaudze, kādus šai paaudzei pat grūti iztēloties. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti