Jā, jā, tā nesenajā Latvijas Futbolas federācijas (LFF) kongresā izlēma Latvijas futbola sabiedrība. Kā izrādās, vairumu viss apmierina, jo futbola saimniecībā ir lieliska kārtība. Tiesa, dažas disonanses kongresa laikā radīja divas frāzes no nu jau atkārtoti ievēlētā LFF prezidenta Gunta Indriksona mutes.
Viena, ka viņš ir kandidējis uz prezidenta amatu, lai nepieļautu Kļaviņa nākšanu pie varas. Vairāk nekā dīvaini. Cilvēks, kas futbolā ir 25 gadus, LFF vada 20 gadus, par galveno mērķi uzskata nevis futbola attīstību valstī, tas saimniecības sakārtošanu, futbola kļūšanu par karali, bet kāda pagaidām vēl galīgi nenobrieduša konkurenta apkarošanu. Tā arī dzīvosim – karodami.
Otra, ka Indriksona mantinieks būšot Kaspars Gorkšs, jo viņš pats četrus gadus diez vai izvilkšot. Ir gan skaidrs, ka tāpat vien Guntis no šī krēsla neatteiksies. Ir gana daudz visādu bonusu, un arī visi shēmu varianti Latvija vēl nav izsmelti. Tāpat ir skaidrs, ka Latvija nav Saūda Arābija un pat LFF prezidents tiek ievēlēts kongresā – nav svarīgi, kārtējā vai ārkārtas.
Un vēl ir skaidrs, ka Kaspars Gorkšs, lai arī Prāgā tikās ar Indriksonu, nebija pilnvarojis viņam paziņot, ka kandidēs uz šo amatu. Ja arī tas notiks, tad ne tik ātri kā Indriksons informēja. Tātad – vēl viens blefs.
Bet citādi - viss visnotaļ loģiski. Jā, ja būtu aizklātais balsojums, spēku samērs nedaudz izlīdzinātos, taču Indriksona uzvaru tas neapdraudētu. Kāpēc? Otrs pretendents Krišjānis Kļaviņš jau pirms vēlēšanām programmā ierakstīja, ka LFF administrācijā būs tikai 25 profesionāļi un tikai dažiem no tagadējiem tur atradīsies vieta. Skaidrs, ka viss administratīvais aparāts, rūpējoties par savu nākotni, strādāja Indriksona labā. Pāris mēnešus noteikti.
Bet par daudzu delegātu ieinteresētību Latvijas futbola nākotnē liecināja arī tāds sīks fakts kā izvēle starp atklāto un aizklāto balsojumu. Kongresa vadītājs cita starpā pirms tam izmeta, ka aizklātā būtu daudz garāks process un vairākums, ne mirkli nešauboties, deva priekšroku galdam ar karbonādi.
Otram kandidātam Kļaviņam izredžu nebija ne tikai augstākminēto argumentu dēļ, lai arī pēdējos mēnešos viņš cītīgi apbraukāja Latvijas klubus. Ja sporta sakarā kāds arī Kļaviņu zina, tad SK "Cēsis" sakarā, kas ir sieviešu basketbola klubs un šogad tas arī darbojas ekonomiskajā režīmā. Ja viņš pa īstam klāt ķersies futbolam un kaut vai SK "Cēsis”, kas pirmajā līgā varēs būt normāls konkurents ne tikai “Staiceles bebriem”, tad jau būs cits arguments. Bet pagaidām, citējot pašam sevi, viņam mugurā jau 10 gadus ir čekistu putniņu apkakātā žaketīte. Neviens nav pierādījis viņa vainu spēļu rezultātu ietekmēšanā, taču arī viņš pats nav visu izdarījis, lai savu godu attīrītu. Līdz ar to futbola sabiedrībā viņam ir sliktā zēna reputācija, ko LFF vadība tikai nomelnināja, un ar tādu kļūt par prezidentu nebija reāli. Sasmakušo dīķi viņš ir saviļņojis, taču nav pārliecības, ka gļotu kārta nekļūs vēl biezāka.
Bet – ir tā, kā ir, un neviens cits futbolu iecelt saulītē neiecels, kā tikai tie, kas paši ir futbolā. Raimonds Vējonis to pat nedrīkst darīt, jo valsts sporta federāciju darbā iejaukties nedrīkst. Ja reiz vairākums nobalsoja par šādu variantu, tad tā ir vairākuma izvēle. Kā dzīvot, kā strādāt un kādam būt futbolam. Sak, labāk zināms ļaunums nekā nezināms jaunums. Lai kļūtu par karali, Indriksonam jānoliek pie vietas Kirovs Lipmans, Valdis Voins, Atis Sausnītis, Igo Japiņš.
Lai paliktu par bomzi, nekas nav jādara. Tad arī Virslīgas klubi varēs pārģērbties zem klajas debess, bet izlase dosies uz pārbaudes spēlēm tikai tad un tur, kad un kur tai otra puse apmaksās visus izdevumus. Vienalga, vai tā Angola, Gana, Slovākija vai Gibraltārs.
Tagad, protams, būs interesanti pavērot, ka jaunā/vecā vadība tiks galā ar solījumiem – uzsākt un pabeigt stadionu, attīstīt infrastruktūru ziemas apstākļiem, palīdzēt klubiem, jaunatnes, sieviešu futbolam. Solīt pirms kongresa viegli, bet to visu realizēt, saglabājot tik lielu administratīvo aparātu… Dzīvosim, redzēsim. Futbols arī dzīvos? Tikai kā? Kā karalis vai bomzis?
