Pēc būtības vieta šoreiz pavisam nebija svarīga, kaut katra suņa būda grib sēdēt parlamentā. Jāņem vērā, ka Beļavska rīcībā no četrām turnīra dalībkomandām bija vistālākais sastāvs no optimālā. Dāņiem, frančiem un norvēģiem bija vismaz puse, kas pavasarī varētu braukt uz pasaules čempionātu. Tas gana labi parādījās arī statiskā – visi pretinieki mūs „nomētāja” – dāņi 43:21, norvēģi 34:24 un francūži 34:19.
Interesanti, ka tieši mačā, kur šis pārsvars bija visiespaidīgākais, tika gūta uzvara. Tā apliecina Beļavska izvēlētās taktikas pareizību.
Treneris labi apzinājās, kāds materiāls ir rokās, ko no tā var dabūt gatavu un kā rīkoties. Pretuzbrukuma taktiku stiprināja lieliska Ervīna Muštukova spēle vārtos. Pusotrā spēlē viņš atvairīja 56 no 57 metieniem. Lielisks rādītājs, un Beļavskis tieši attiecībā uz viņu minēja frāzi – spēra soli tuvāk izlasei. Nav tā, ka Muštukovam tas būtu kaut kas nebijis – viņam ir pat divi olimpiskie sertifikāti, taču pie spēlēšanas visaugstākajā līmenī ticis maz. Varbūt tieši pie Beļavska izvilks lielo lozi – Edgars Masaļskis šosezon nedaudz buksē, Kristers Gudļevskis ir tālu no trenera acīm un nav garantijas, ka tiks uz pasaules čempionātu, bet gados jaunākie konkurenti Elvis Merzļikins un Ivars Punenovs vēl nav gatavi pirmajai vijolei...
Protams, līdz pavasarim vēl daudz kas var mainīties, taču treneris jau ir pateicis, ka seši līdz septiņi spēlētāji no šī sastāva varētu pacīnīties par vietu izlases pasaules čempionāta modelī.
Iespējams, arī jaunie Rodrigo Ābols un Rūdolfs Maslovskis (varbūt arī Frenks Razgals un vēl kāds no U-20 sastāva, ja Ģirts Ankipāns rekomendēs). No šī viedokļa Beļavskim turnīrs Stavangerā bija ļoti pateicīgs, jo varēja vērot darbībā šos potenciālos kandidātus. Gan spēlētprasmē, gan raksturā, jo mačs pret Norvēģiju reizēm vairāk līdzinājās gaļas veikalam (soda minūtes 89:67 – abās komandās pa diviem spēlētājiem saņēma noraidījumus līdz spēles beigām). Norvēģiem „miesnieki” bija rūdītāki, taču mūsējie ceļu negrieza.
Tiesa, azarts un spēles disciplīna gan reizēm nevarēja vienoties unisonā. Varbūt tieši noraidījumi kļuva par galveno zaudējumu iemeslu – pret norvēģiem pirmie divi vārti tika zaudēti mazākumā. Soda minūšu bija daudz arī pret Franciju (39:51), un arī šoreiz iegāza spēle mazākumā – tā tika ielaisti otrie un trešie vārti. Jā, komandā bija arī pieredzējuši vīri (Armands Bērziņš, Guntis Galviņš, Jēkabs Rēdlihs, Māris Jass), taču visai maz un agrāk izlasē viņi nespēlēja galvenās lomas. Tāpēc izšķirīgajos brīžos pietrūka nosvērtības, savaldības, noturības. Tomēr kaut kripatiņa no katras šīs īpašības Stavangerā tika papildināta gan individuālā, gan kolektīvā līmenī. Arī tas būs pluss Beļavskim.
Nākamreiz izlase kopā pulcēsies, iespējams, jau pasaules čempionāta variantam daudz pietuvinātākā modelī. Tiesa, bez lielas pārliecības, ka līdz tam Juris Savickis atkal nesarunās ko savādu un dinamieši pie Beļavska neieradīsies pusizjauktā stāvoklī. Taču izlases trenerim jābūt gatavam arī tādām situācijām. Pirmā spēle parādīja, ka Fortūnai patīk Beļavskim rādīt seju. Jācer (un jātic), ka tā būs tradīcija, ne gadījums. Tiesa, tradīcija, kas jānopelna ar darbu.
