Tomēr arī Pasaules čempionāts riteņbraukšanā nepagāja nepamanīts. Kā nekā riteņbraukšana ir viens no vecākajiem un tradīcijām bagātākajiem profesionālajiem sporta veidiem. Tiesa, tagad amatieri brauc tikai Vienības braucienā, bet kādreizējie Miera velobrauciena amatieri daudz neatšķīrās no „Tour de France” profiem. Ak jā, ar algas apmēriem, protams, atšķīrās.
Šoreiz pasaules čempionāts notika Spānijas pilsētā Ponferadā. Šoreiz Latvija bija pārstāvēta gandrīz ikvienā distancē. Paradoksāli – bet šoreiz no mūsējiem augstāko vietu ieguva Lija Laizāne, kas debijas čempionātā braucienā no atsevišķa starta ierindojās 26.vietā. Vēl pavisam nesen par sieviešu riteņbraukšanu pasaules čempionāta līmenī Latvijā neviens nerunāja. Lietuvā runāja un gana skaļi. Savulaik runāja arī Latvijā, jo mūsu riteņbraukšanas vēsturē ir pasaules zvaigznes Emīlija Sonka un Baiba Caune. Cerams, būs atkal.
Var jau teikt, ka dāmām konkurence mazāka, tomēr arī tajā konkurencē iekļūt labāko pulkā ir tikpat grūti.
Vīru konkurencē rezultāti krietni pieticīgāki. Ja atklāti,
no Latvijas riteņbraucējiem nekādus „medņus” šoreiz nebija pamata gaidīt, taču arī zīli rokās paturēt neizdevās. Jo Gata Smukuļa 49. un Alekseja Saramotina 50.vietu braucienā no atsevišķā starta par „zīli” negribas nosaukt. Savukārt grupas braucienā viņi abi un arī Toms Skujiņš līdz galam netika. 254,8 km izrādījās pārāk smags pārbaudījums un, tuvojoties finišam, līderi brauca pārāk strauji.
2008.gadā Smukuli uzskatījām par jauno un perspektīvo. Lielos vilcienos nekļūdījāmies, jo viņš ātri tika pie profesionālā kontrakta. Taču tālāk par gregari lomu komandās netika. Cienījami, jo arī pie tādas ne visi tiek. Diemžēl tāda līmeņa braucēju kā savulaik Romāns Vainšteins, Kaspars Ozers, Arvis Piziks vai Andris Naudužs (kas gan uzspīdēja ļoti īsu brīdi) šobrīd Latvijā nav. Kad Vainšteins kļuva par pasaules čempionu, viņa kontā jau bija uzvaras gan viendienas braucienos, gan „Giro d’Italia” un „Tirreno-Adriatic” posmos. Šai paaudzei šādu panākumu nav un tas daudz ko izsaka.
Tikai mazliet dīvaini bija dzirdēt no Spānijas, ka „neesam formā”, „nebijām gatavojušies”, „trūka sacensību pieredzes”, „nebūs taktikas”... Īsti profesionāļi tā nerunā. Jā, Latvijas komandā bija tikai trīs braucēji un ar šādiem spēkiem pret pilnām komandām cīnīties grūti. Taču „Latvija bija maza” arī 2000.gadā, kad Vainšteins triumfēja pasaules čempionātā. Tāpēc gribētos, lai starts pasaules čempionātā tiktu uztverts nopietnāk, nevis kā formāls ķeksītis.
Kāpēc šobrīd Latvijas riteņbraukšanā ir šāda situācija, šķiet, vislabāk varētu atbildēt Igo Japiņš. Savulaik viņš izveidoja profesionālo komandu „Rīga”, kurā rūdījumu guva Romāns Vainšteins, Arvis Piziks, Kaspars Ozers, Dainis Ozols, Juris Silovs, Roberts Vinovskis. Tagad Igo Japiņš ir Latvijas riteņbraukšanas federācijas prezidents un drēbi zina līdz kaulam. Skaidrs, ka mazā valstī čempioni dzimst reti. Tāpēc vēl jo vairāk piedzimušie jāprot izaudzināt.
Mums ir ne tikai Vienības brauciens, bet arī vesels lērums tautas sacensību, kas no aprīļa līdz oktobrim notiek teju vai katru nedēļas nogali. Tautā riteņbraukšana atkal ir uz viļņa. Mums ir divas profesionālas komandas – „Alpha Baltic sport” un „Rietumu-Delfin” un, cerams, to darbs agrāk vai vēlāk nesīs augļus.
Lai iekarotu Alpu virsotnes, vispirms pirmajam ir jāuzbrauc Krimuldas kalnā.
