Opozicionārais medijs tiek sodīts par to, ka žurnālisti atļāvušies apšaubīt galveno Krievijas valdības ideoloģijas paradigmu – uzvaru Lielajā tēvijas karā un visu Sarkanās armijas komandieru lēmumu korektumu. Varbūt tik lieli upuri nebija nepieciešami? Vai karā vispār ir iespējams uzvarēt? Kaimiņvalsts varas iestādes uzskata, ka šādi jautājumi nav pieļaujami.
Rīgā šis nepatīkamais un pat traģiskais stāsts tiek apspriests ar svētām dusmām. Patiesi, izrādās Putina asiņainais režīms "žņaudz" neatkarīgos medijus! Un jā, es piekrītu - tas, kas notiek ar „Dožģ”, ir nepieļaujami un biedējoši.
Ja tāda mēroga represijas notiek pat pirms Olimpiādes, kas tad sekos pēc tās, kad pasaule novērsīs skatienu no Krievijas preses un demokrātiskajām brīvībām?
Tomēr es aicinu paskatīties uz šo situāciju no citas puses, proti, vai mēs paši savā dogmatismā dažreiz nelīdzināmies Krievijas ideoloģiskajam stīvumam? Latvijai ir savs stāsts – tā ir nacionāla valsts ar uzdevumu saglabāt latviešu valodu, kultūru un tradīcijas, galu galā, arī pašus latviešus. Ja kāds mēģina kaut mazliet apšaubīt cēlo mērķi, viņš/viņa tiek pakļauts/a milzīgam spiedienam. Piemēram, vai atceraties kādu spriedzi izjuta tie, kuri divvalodības referenduma laikā atļāvās jokot par publiskās reakcijas uzpūsto dramatismu un kara stāvoklim līdzīgo retoriku? Te varētu pieminēt arī slaveno Satversmes preambulu un nepilsoņu statusu. Vai Latvija ir paredzēta vienīgi latviešiem? Kurā no valodām mums būtu jārunā? Vai ir pieļaujamas alternatīvas mūsu vēstures interpretācijas? Visi šie ir uzskatāmi par tabu tematiem.
Par laimi nedzīvojam autoritārā režīmā un mums nav jāuztraucas par televīzijas kanālu slēgšanu un citām represijām, tāpat es nevēlos attaisnot Krievijā notiekošo.
Tomēr aicinu izvērtēt – kāpēc mūsu politiskajā telpā mēdz būt tikai viena pareizā atbilde un, pat sliktāk, viens pareizais jautājums?
Varbūt laiks mums ļaut arī citiem uzdot neērtus jautājumus par Svēto Patiesību.
