Taču vienalga, man ir ko teikt par jaunāko Rīgas domes (RD) izloloto ieceri, proti, no tiem, kuriem nav laimējies piereģistrēties Latvijas galvaspilsētā, par transporta biļeti iekasēt krietni lielāku cenu nekā no tiem pārējiem. Manuprāt, te ir divas lietas sakāmas, viena par procesu kā tādu un otra par to, kā to varam uztvert.
Kas attiecas uz procesu kā tādu, šodien presē lasāmā informācija liecina, ka rīdziniekiem būs jābūt gana aktīviem un proaktīviem, lai tiktu pie attiecīgajām biļetēm. Tie, kuri izmanto RD dāsni un populistiski piedāvātās brīvbiļetes, nebūs spiesti neko īpašu darīt, vienkārši tad, kad pienāks laiks atjaunot attiecīgās atlaides, būs jāaizčāpo līdz iestādei un jaunā būs tieši „rīdzinieka" karte. Savukārt tiem, kuri izmanto tā dēvēto zilo vai dzelteno karti, vai nu būs jāizpilda anketa internetā un pēc tam jādodas uz iestādi, lai savāktu karti, vai arī vienkārši jādodas uz sistēmas klientu apkalpošanas centru un lieta jānokārto tādējādi.
Neesmu 100 procentus drošs, bet domāju, ka varam visai droši ticēt tam, ka minētās iestādes vakaros un brīvdienās nedarbojas, un tas nozīmē, ka strādājošiem cilvēkiem šī būs viena pamatīga klapata.
Vēl jo vairāk, ja atminamies, cik „ātri" mēdz darboties dažādas valsts un pašvaldības iestādes. Atceros, pēdējo reizi, kad gāju mainīt pasi, ieejot PLMP nodaļā, tapu informēts, ka būs jāgaida divas vai trīs stundas. Laimīgā kārtā dāma pie galda mani atpazina un pasi ieguvu ātrāk (ar to nelepojos, bet tā tas bija), bet gara gaidīšana bija paredzēta arī iestādē, kura tomēr neapkalpo desmitiem vai simtiem tūkstošu cilvēku vienlaikus. Tāpat varam paredzēt, ka pie attiecīgajiem lodziņiem nepietiks ar „rīdzinieka" kartes izsniegšanu vien, daudzos gadījumos būs visādi jautājumi par karti, ko tā nozīmē, ko ar to var darīt, cik ilgi tā būs derīga u.tml. Vārdu sakot, veikls tas process nebūs vis.
Tas liek jautāt, kāpēc mūsu valstī vispār ir iedzīvotāju reģistrs. Tajā ir skaidri uzrādīts, kurš ir pierakstīts kur, un, lai arī es saprotu, ka karti, kas sniedz konkrētas priekšrocības, tāpat vien pastā sūtīt nebūtu droši, tas tomēr liek domāt, ka kaut kā varētu izvairīties no nepieciešamības aizpildīt anketu. Salīdzinājumam varam paņemt Valsts ieņēmumu dienestu, kur arī mēdz būt šaušalīgas rindas, bet vismaz VID vienmēr zina manu uzvārdu, adresi, personas kodu, pases numuru u.tml. Tas nav katru reizi jāievada atsevišķi. Te varētu būt tāpat.
Taču daudzreiz lielāks jautājums ir par to, kā šī lieta izskatās tiem, kuri nav rīdzinieki. Pirmkārt, Rīga tomēr ir ne tikai valsts galvaspilsēta, bet arī tā pilsēta, kurā ir sacentrēti gandrīz visi valsts pakalpojumu sniedzēji un iestādes.
Rīga nepieder tikai Rīgas domei, tā ir visas Latvijas galvaspilsēta.
Jā, samaksu par saviem „īpašajiem" pakalpojumiem iekasē i Jūrmala, i Sigulda, bet tas nav arguments, jo abos gadījumos runa ir par tūrisma pakalpojumiem un ne par nepieciešamību turp doties, lai kārtotu lietas vai iesniegtu papīrus.
Un, ja par tūristiem. Parādiet man kaut vienu nozīmīgu pilsētu pasaulē, kura tūristiem pasaka: Tā, mīļie. Jūs neesat mūsējie, esat cērpamas aitas, tāpēc par sabiedrisko transportu mēs no jums iekasēsim divreiz vairāk nekā no savējiem. Konkrēti varu pateikt par Čikāgu un Vašingtonu Amerikā un Londonu Anglijā, kur nekā tamlīdzīga nav un noteikti arī nekad nebūs. Nopērc savu biļeti par to pašu cenu, ko maksā visi pārējie, un brauc laimīgs.
Protams, mūsu valsts politikāņi ar attieksmi pret tūristiem, lai arī cik izmisīga nebūtu pasaules cīņa par to, cik daudzi no viņiem ieradīsies attiecīgajā vietā un tur atstās ievērojamu kaudzi naudas, ir bijuši gana šizofrēniski. Piemēri nav tālu jāmeklē. Varam atcerēties kādreizējo politiķi un ministru Mareku Segliņu, kuram ar mēles turēšanu aiz zobiem bieži vien bija problēmas, un tāpēc viņš reiz atļāvās bilst, ka visa britu nācija, acīmredzot ar karalieni priekšgalā, ir „cūkas," jo daži viņas majestātes padotie reizēm atrada par vajadzīgu atpogāt bikses un aplaistīt Brīvības pieminekli.
Tepat Rīgā ilgi bija prātam neaptveramā situācija, kurā tajā autobusā, kurš kursē no lidostas, informācija par to, ka par bagāžu ir jāmaksā atsevišķa cena, bija tikai un vienīgi latviešu valodā. Nereti pats pirmais, ar ko ārvalstu tūrists tāpēc saskārās mūsu pilsētā (ja neskaita to parasti nenormāli garo laiku, kas ir jāpavada, lidostā gaidot bagāžu), bija naudas sods par kaut ko tādu, par ko tūrists nemaz nezināja. Turpat ir ierindojama lielā bļaušana, kāda bija toreiz pirms pāris gadiem, kad kāda firma uz tūristiem domātiem autobusiem Rīgā uzdrošinājās lielāko tekstu rakstīt angļu valodā.
Arī tur mājiens acīmredzot bija tāds, ka tūristiem vajag iemācīties latviešu valodu vispirms un tikai tad braukt pie mums.
Tieši tas pats sakāms par to, ka valsts valodas likums Latvijas vilcienos liedz informāciju par pieturām un visu pārējo izplatīt citā, kā vienīgi latviešu valodā arī tajos gadījumos, kad vilciens dodas tūristiem interesantā virzienā.
Tas viss ir marasms, un tieši tas pats ir sakāms arī par domes plāniem, diferencēt braukšanas maksu starp rīdziniekiem un visiem pārējiem pasaules iedzīvotājiem. Protams, iemesls šai lietai ir gana prozaisks. Rīgas transporta sistēma bez dāsnām pilsētas subsīdijām jau ļoti sen būtu sabrukusi pelnos, piedevām - jo vairāk pilsētā reģistrētu ļautiņu, jo vairāk pilsēta iekasē no ienākumu nodokļa. Taču i tas, ka Rīga ir visas valsts, ne tikai Ušmerika un Amakova galvaspilsēta, i arī tas, ka te kārtējo reizi arī tūristiem tiks parādīta trekna piga – tas tomēr liek domāt, ka no šī plāna vajadzētu atteikties.
(O, un ir arī tas, ka nesen kādā aptaujā 70 procenti pilsētas iedzīvotāju pateica, ka viņiem tas nepatīk – tas ir padsmit procenti vairāk nekā par Ušmerika un Amakova sarakstu nobalsoja pagājušajās pašvaldību vēlēšanās; taču sabiedrības viedoklis mūsu valsts politikāņiem mēdz būt gaužām vienaldzīgs, un tāpēc šo lietu minu kā pēdējo.)
Jauku visiem dienu!
