Sāksim ar to, ka no šodienas Latvijā visiem tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem cenas ir jānorāda gan latos, gan arī eiro, lai gatavotos valūtas maiņai, kas notiks nu jau pēc trīs mēnešiem. Mazajā veikaliņā pie manas mājas, kur visbiežāk iepērkos, cenas eiro bijušas uzrādītas jau kādu laiciņu, lai gan atzīstos, ka es tās īpaši neaplūkoju, jo patlaban lats ir lats un latu mēs visi izmantojam. Taču tas tomēr ir labs process, jo tas ļaus cilvēkiem aprast ar to, ka cenas pēc 1. janvāra būs „lielākas” nekā tās ir latos, jo viens eiro pēc oficiālā kursa ir vērts vien 70 santīmus ar kapeikām. Protams, 1. janvāra rītā ļaudis pamodīsies un konstatēs, ka arī bankas kontā ir „vairāk” naudas nekā tur bija 31. decembrī, bet tas lietas būtību nemaina. Jaunajam gadam sākoties, Latvija būs ne tikai Eiropas Savienības un Šengenas zonas, bet arī eirozonas dalībvalsts.
Vēl šodien stājas spēkā jauni noteikumi par dubultpilsonību. Kā zināms, galvenā doma ir piedāvāt Latvijas pilsonību tiem tā dēvētās „vecās emigrācijas” pārstāvjiem, kuri nepaguva dubultpilsonību nodrošināt salīdzinoši īsajā laika posmā, kad tas bija iespējams pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Mana māsa Čikāgā jau pasen interesējās, kad viņa varēs tikt pie Latvijas pases, jādomā, ka tās saņems pietiekami liels skaits kādreizējo trimdinieku. Vai tas kaut kā ietekmēs Latvijas politisko dzīvi? Diez vai.
Patlaban ārzemēs dzīvojošie vēlētāji Saeimas vēlēšanās ir spējīgi koriģēt kandidātu sarakstu atsevišķā sarakstā, bet viņu skaits nav bijis pietiekami liels, lai kādai partijai nodrošinātu, piemēram, spēju pārspēt 5% balsu barjeru vai pat kādai partijai nodrošināt papildu mandātu parlamentā.
Maz ticams, ka jauno noteikumu kontekstā šādu ļaužu skaits palielināsies masveidīgi. Piedevām, nav jau teikts, ka pase automātiski nozīmē, ka cilvēks ies vēlēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka, piemēram, Kanādā iecirknis drīkst būt tikai un vienīgi oficiālā Latvijas Republikas diplomātiskā vai konsulārā iestādē, un kādam, kas nedzīvo Toronto vai Otavā, tā var būt problēma.
Protams, jaunie noteikumi ir interesanti arī tā dēvētajai „jaunajai emigrācijai,” gan cilvēkiem, kuri tāda vai cita iemesla dēļ vēlas arī kļūt par, piemēram, Lielbritānijas vai Īrijas pilsoni, bet saglabāt arī Latvijas pasi. Runa ir arī par jauno emigrantu bērniem. Jau tagad ir iespējams viņus piereģistrēt kā Latvijas pilsoņus, tagad būs iespējama arī dubultpilsonība.
Viens gan par jaunajiem dubultpilsonības noteikumiem mulsina, proti – pēc visu dokumentu iesniegšanas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ar atbildi nāks … ne vēlāk, kā viena gada laikā. Saprotot, ka PMLP spējas nav bezgalīgas, tas tomēr šķiet visnotaļ garš laika posms kādam, kas ilgi ir cerējis uz Latvijas pasi, nu ir sagādājis nepieciešamo dokumentāciju un diez vai vēlas gaidīt veselu gadu, pirms pase būs kabatā. Cita starpā nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs pēc mazāk kā septiņiem mēnešiem, bet nākamās Saeimas vēlēšanas – pēc gada un trīs dienām.
Ja procesam būs vajadzīgs gads, attiecīgais vēlētājs no pirmajām būs izslēgts automātiski un no otrām – ļoti iespējams, jo diez vai jau šodien ļaudis masveidā steigsies uz konsulārām iestādēm ar saviem dokumentiem.
Vēl šodiena ir liela diena tajā nozīmē, ka šodien finanšu ministrs Andris Vilks ceremoniāli iesniegs nākamā gada valsts budžeta projektu Saeimā. Ar to, protams, viss nav pateikts, paredzams, ka joprojām būs visnotaļ lielas batālijas, it īpaši saistībā ar Nacionālo apvienību, kura it kā ir piekritusi kompromisam par uzturēšanās atļaujām (kvotu, kas atļaujas dotu tikai apmēram 900 cilvēkiem, tas ir aptuveni tas skaits, kas tās saņēma pērn) un ir izcīnījusi lielākus pabalstus ģimenēm, bet vienalga NA pārstāvji bilst, ka viņi nav vēl pārliecināti, vai budžetu viņi varēs atbalstīt. Tādi nu viņi ir, sava ceļa gājēji, un nav jau pirmā reize, kad kāda it kā koalīcijas partija mūsu valstī darbojas visnotaļ savrup.
Tiesa, budžeta batālijas mūsu valstī nobāl pavisam salīdzinājumā ar to, kas patlaban darās manā dzimtenē ASV. Tur pagalam aptrakotā Republikāņu partija būtībā tur visu valsti kā ķīlnieku, jo Kongresa apakšpalātā tā dēvētajiem „tējas dzērājiem” ir pietiekami liels svars, lai nodrošinātu, ka apakšpalāta neapstiprinās nekādu budžetu, ja tajā nebūs paredzēta atteikšanās uz vienu gadu no ASV prezidenta Baraka Obamas izlolotajām veselības aprūpes sistēmas reformām (kuras, starp citu, tieši šodien pilnībā stājas spēkā). Senātā savukārt pie teikšanas ir Demokrātu partija, kura savukārt neapstiprinās nekādu budžetu, kurā reformas tiek atliktas.
Rezultāts ir tāds, ka pirmo reizi 17 gadu laikā visa milzīgā ASV valdība stāv uz aizas malas, kuru sauc par „valdības slēgšanu.”
Desmitiem un simtiem tūkstošu amerikāņu tas nozīmētu „bezalgas” atvaļinājumu, tiktu slēgtas vai darbībā smagi sašaurinātas visādas valsts iestādes, tajā skaitā, piemēram, nacionālie parki. Vai tā ir atbildīga pieeja valsts pārvaldei? Nu nemaz, jo „tējas dzērāju” attieksme pret veselības aprūpes reformu ir daudzmaz tāda pati, kā mūsu Nacionālās apvienības attieksme pret uzturēšanās atļaujām. Abos gadījumos uz galda ir uzlikti pietiekami skaidri pierādījumi, ka procesā ir vairāk laba nekā ļauna, bet abos gadījumos politikānisms sit augstāku vilni nekā veselais saprāts. Skumji.
Taču pabeigsim šo rakstu par 1. oktobri ar priecīgāku domu, proti – vismaz mēs nedzīvojam Itālijā, kur valdības krahu var noorganizēt un patlaban aktīvi organizē viens vienīgs cilvēks, bēdīgi slavenais brunču mednieks un korumpants Silvio Berluskoni. Viņš visai Itālijas politiskajai sistēmai pēc savas stabules ir licis dancot jau daudzu gadu garumā. Atkal varam jautāt, vai tā ir atbildīga pieeja valsts pārvaldei? Un tikpat pārliecinoši atbildēt: Nu nemaz.
