Skaidrs, ka ne visi 58 sportisti, kuri bija Latvijas delegācijā, uz Sočiem devās, lai cīnītos par medaļām. Bet tā nu sanāca, ka lielākā daļa, ieskaitot hokeja izlasi, tāda bija. Cik tad daudz viņiem trūka, lai noturētu Kanādas izlasi! Bet bija grupiņa, kas brauca īstenot katra sportistu sapni – piedalīties olimpiskajās spēlēs. Vispirms jau kalnu un distanču slēpotāji. Arī biatloniste Žanna Juškāne. Vēl vienu otru šim sarakstam varētu pievilkt klāt. Tomēr ir jau vairākkārt teikts - par tūristiem viņus gan nesauksim. Viņi ir vieni no pēdējiem tikai starp tiem, kas piedalījās spēlēs, taču izturēja nopietnus kvalifikācijas kritērijus, lai varētu startēt Sočos. Nostartēja tā, kā spēja, reāli parādot arī konkrētā sporta veida līmeni un arī iespējas valstī.
Protams, ka dažos gadījumos gribētos sagaidīt no sportistiem lielāku paškritiku. Viena lieta darīt visu, lai īstenotu sapni vienreiz nostartēt olimpiskajās spēlēs. Taču, ja tādā pašā līmenī tas tiek darīts jau otrajās vai trešajās spēlēs, tad gan ir jautājums – kāds vēl ir mērķis? Pirmais taču jau tika īstenots pirms četriem gadiem! Patusēt? Tad gan par savu naudu un citur! Kā liecina 20 gadu pieredze, sporta veida attīstībai šāda mīcīšanās pa pēdējām vietām diez kādu stimulu devusi, tāpēc arī daļēji var piekrist cienījamam māksliniekam.
Tāpat kā tam, ka 1500 eiro Gada mūzikas balvas „aploksnē” ir pamaza summa. Lūk, sportisti saņemot tik dāsnas prēmijas par olimpiskajām medaļām. Taču jāpiebilst, ka Gada sporta balva "Par mūža ieguldījumu" arī nav diez ko lielāka par 1500 eiro.
Citās nominācijās naudas balvu vispār nav. Olimpiskās prēmijas jau ir „no citas operas”.
Sportistu prēmijas savā sākotnējā sūtībā piešķir ne tik daudz par olimpiskajām medaļām, cik par „Latvijas vārda nešanu pasaulē”. Sports no šī viedokļa ir pateicīga joma. Olimpiskās spēles ir pasaules forums ar milzīgu TV auditoriju, kurai sportistu panākumi ļauj uzzināt, kas un kur ir Latvija, un pameklēt par to ko vairāk. Jo nav taču noslēpums, ka pasaulē reizēm uzskata, ka Latvija un Lietuva ir Balkānos, ne Baltijā. Un daži vispār par Latviju nezina gandrīz neko, tāpat kā daudzi Latvijā nezina par Nauru salām vai īsti nesaprot, kur kartē meklēt Mjanmu, par Austrumtimoru nerunājot. Londonā Māris Štrombergs, Jānis Šmēdiņš, Mārtiņš Pļaviņš, Sočos Martins Dukurs, bobslejisti, kamaniņu braucēji, hokejisti patiešām bieži lika skanēt Latvijas vārdam un daudzi sajutās lepni būt latvieši. Arī es.
Protams, arī mūsu koru ("Kamēr...", "Latvian Voices") uzvaras, diriģentu (Marisa Jansona, Andra Nelsona), režisoru (Alvja Hermaņa, Andreja Žagara) panākumi, izcilo dziedātāju (Elīnas Garančas, Aleksandra Antoņenko, Maijas Kovaļevskas), izpildītāju (Vestarda Šimkus, Kristīnes Blaumanes) karjeras veic šo misiju. Taču, būsim objektīvi, nedaudz šaurākā lokā, jo pasākumiem nav tik liels klātienes skatītāju pulks, nav tik varena TV uzmanība, nav tik liela TV vērotāju auditorija. Tas vairāk ir „sava katla” profesionāļu un tam tuvumā esošo ietvaros. Lieliski, tomēr publicitāte. Lai arī glancētākos žurnālos. Kā jau teicu – nav īsti korekti salīdzināt, taču arī par mērogiem skaidrībai jābūt. Tāpat par naudu. No Sočos startējušiem sportistiem labi kontrakti ir tikai vairumam hokejistu.
Kāds teiks – Martins Duklurs taču divus gadus pēc kārtas saņēma pa 100 000 eiro! Tas tiesa, taču viņš paveica to, ko neviens cits skeletonists vai bobslejists nespēja.
Tātad Martins šo summu nopelnīja ar unikālu sasniegumu.
Esmu par, lai arī atsevišķu starptautisku kultūras pasākumu izcilniekiem pienāktos kaut kas vairāk par Ministru kabineta Atzinības rakstu vai Valsts prezidenta rokasspiedienu, jo kultūra ir viena no redzamākajām mūsu nacionālās identitātes šķautnēm. Tikai vispirms kultūras darbiniekiem pašiem jāsanāk kopā, jāizstrādā kritēriji un jāvienojas par pamatprincipiem, kas, kam, par ko un cik. Jātiek skaidrībā, cik lielā mērā, teiksim, Berlīnes kinofestivāls būtu pielīdzināms olimpiskajām spēlēm, cik šādu „olimpisko spēļu” notiek katru gadu. Sporta sabiedrība savulaik šādu sistēmu (pasaules un Eiropas čempionātus ieskaitot), izstrādāja, sagatavoja priekšlikumus un tagad arī citi par to var diskutēt.
Diemžēl, kultūras jomā reizēm virsroku ņem savstarpēja ecēšanās, kā nesen bija kinoindustrijā, kad daļa nozares bija ārkārtīgi neapmierināta, ka cita daļa bija dabūjusi papildu finansējumu.
Vispirms jātiek pašiem skaidrībā un tad arī naudas būs vairāk. Prieka par sportistu, mūziķu, mākslinieku veiksmēm mums jau ir daudz, bet gana nebūs nekad. Tāpat kā naudas...
P.S. Var, protams, diskusiju pagriezt arī citā virzienā – nekādas prēmijas par šādiem panākumiem nav vajadzīgas. Olimpiskā medaļa vai uzvara Eirovīzijā jau ir vislielākā balva. Pat viens no premēšanas idejas autoriem toreizējais LOK prezidents Vilnis Baltiņš ir izteicies, ka šobrīd to vērtē neviennozīmīgi. Taču Latvija ar prēmijām sportistiem nav nekas unikāls, jo tās par olimpiskajiem sasniegumiem piešķir gandrīz visās valstīs. Atšķiras tikai prēmiju apmēri un to idejiskais pamats. Likumīga pateicība izcilniekiem ir normāla parādība.
