Šis fakts parādīja, cik daudzi informācijas avoti Latvijā vienkārši pārpublicē jebko, kas parādās acu priekšā un tiek atzīts par noderīgu. Bez zināšanām, bez izpratnes.
Kā Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijas pārstāve piedalījos paziņojuma rakstīšanā, kurā kopā ar kolēģiem uzsvērām, ka orgāna donora vārda publiskošana, ja to nav vēlējušies tuvinieki, ir nepamatots privātuma aizskārums.
Vai jāpublicē viss, kas ir zināms? Vai jāpārpublicē, ja kāds informāciju jau darījis zināmu?
Tā ir universāla ētikas dilemma, kā atšķirt nepieciešamu informāciju no vēlamas, ziņkārību rosinošas, vienkārši kādam izdevīgas. Teikšu tieši - kādas vietnes nedomājošu veidotāju vēlme pieaudzēt savu lasītāju skaitu šoreiz nospēlēja nozīmīgu lomu.
Šīs publikācijas tapa tāpēc, ka kāds bija to uzzinājis un pastāstījis tālāk, nevis tāpēc, ka šī informācija būtu lasītājiem nepieciešama. Ja kāds var pierādīt, ka šādas publikācijas bez skaidriem avotiem, bez sazināšanās ar cilvēkiem, uz kuriem attiecas šī informācija, ignorējot likuma normu, ka donora un orgānu saņēmēja identitāte ir aizsargāta, lai pamēģina.
Šis nebija gadījums, kad publikācija top, lai iedvesmotu, izskaidrotu orgānu donēšanas būtību vai problēmas, mēģinātu palīdzēt citiem cilvēkiem. Konkrētās publikācijas apkalpoja ziņkārību un vietņu turētāju alkatību.
Būtībā orgānu donores vārda publiskošana bija ciešanu daudzkāršošana. Tā saucamā sekundārā viktimizācija, atkārtota tuvinieku padarīšana par upuriem, jo ar nevērīgu un aktīvu publicitāti viņi atkal un atkal tiek sāpināti – nepelnīti, bez jebkādas vajadzības.
LŽA Ētikas komisijas paziņojumā minētās vietnes vipi.lv un slavenības.lv, kas pirmās bija publicējušas stāstu par orgānu donori, minot vārdu, informāciju izņēma ļoti ātri pēc aicinājuma padarīt šīs ziņas nepieejams. Bet tās jau bija pārpublicējuši citi. Vietnes, kas pārtiek no citu radītā satura. Automātiski.
Joprojām informācija ir atrodama nekropole.lv, kuras turētāji identificēti šeit.
Joprojām informācija par donori ir pieejama vietnē brīvbrīdis.lv, kuru īpašnieki minēti šeit. Brīvbridis.lv veidotāji par sevi raksta: “Cenšamies lasītājam nodot pēc iespējas interesantu materiālu, koncentrējoties uz kvalitāti, nevis kvantitāti“, kā arī „Portāla satura lielāko daļu veido jaunas, ar atbildības sajūtu apveltītas un mērķtiecīgas sievietes, kuras izturas nopietni pret savu darbu un ar patiesu cieņu pret portāla lasītāju“. Šī ir viena no vietnēm, kas sevi sauc par portālu un darbības raksturošanai izmanto reklāmiskas frāzes, bet kontaktu vietā ieliek automātiskā e-pasta formu.
Labā ziņa līdzās skumjajām ir tā, ka nopietnie mediji informāciju nav publicējuši. Tātad profesionālajai ētikai un zināšanām ir nozīme.
Šī zīmīgā notikuma kontekstā varētu atkal atgādināt neesošo regulāciju, kas palīdz lietotājam atšķirt profesionālus medijus no visiem pārējiem, kuri pārkopē, kuri izliekas par medijiem, imitējot atsevišķas pazīmes, kuri maldina un kurus izmanto dažādiem mērķiem.
Var runāt par to, ka profesionālajiem medijiem, lai pievērstu uzmanību tam, kas ir vērtīgs, uzticams, jāsāk arī Latvijā veidot regulāras rubrikas, kurās sniegta informācijas par nēetisku, melīgu, sagudrotu, manipulējošu ziņu sniedzējiem.
Tieši tā, kā to ar sabiedrības niknuma ķērājiem un kultivētājiem nozagts.com izdarījis Jānis Polis, atmaskojot satura veidotāju identitātes un iespējamos darbības mērķus.
Bet var darīt, kā to iesāka Masačūsetsas universitātes mediju un komunikācijas pasniedzēja Melisai Zimdars, izveidojot garu sarakstu ar neuzticamo ziņu vietnēm.
Manā Latvijas auditorijām svarīgajā sarakstā tagad ir arī vietnes, kuras minētas šajā rakstā. Tās apzināti padara muļķību automātisku, normālu, pierastu, daudz klikšķinātu.
