Vecie (politiķu) un jaunie (mediju) meli
Pasaulē, kurā jāpanāk, lai tev notic, politiķu meli ir sen pazīstami. Bet tieši mediji cenšas tos atmaskot. ASV jau piecus gadus strādā uzņēmums "PolitiFact", kurš izveidojis savu patiesības mērinstrumentu “Truth-O-Meter”, lai regulāri analizētu politiķu un amatpersonu publiskos izteikumus. Tas ir līdzīgs Ingas Spriņģes 2014.gadā pirms vēlēšanām iesāktajam “Melu detektoram”, kurā nesen atkal jauns ieraksts – par Zīda ceļu, kas ministra Ulda Auguļa skatījumā gājis caur Latviju; tā tomēr nav bijis.
Ziņo Melu detektoram!
Ja redzi vai dzirdi, ko tādu, kas, tavuprāt, ir tukšas pļāpas vai puspatiesības, raksti mums uz [email protected], mēs pārbaudīsim.
Piemēru arī Latvijā ir pietiekami. Pirms neilga laika LTV žurnālists Ivo Leitāns vērsās prokuratūrā, jo Aivars Lembergs publiski izplatīja nepatiesu informāciju, ka Leitāns saņem naudu no Artusa Kaimiņa politiskās kustības.
Jaunie politiķu meli, kā raksta "Brexit" un ASV prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa fenomena analizētāji, vairs nav tik viegli atšifrējami, jo melu atmaskojumi balstās faktos. Bet auditorijai, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, vairs neinteresē fakti, tā aizraujas ar emocionāliem paziņojumiem, noticot tiem vairāk nekā pierādāmiem faktiem.
Atzīt, ka esi piemānīts, ka, noticot nepatiesai informācijai, esi kādu vērtējis, pieņēmis lēmumu, ir grūti. Varbūt tāpēc "Brexit" rezultāta gaidās - jau 23.jūnijā - vairāk nekā 50 000 cilvēki parakstīja petīciju, lūdzot avīzes "Daily Mail" īpašniekam Džonatanam Rotermeram atlaist no darba laikraksta galveno redaktoru Polu Dekrī. Petīcijas veidotāji sauca viņu par mediju biznesa “Naidželu Farāžu”, kura vadītā avīze publicējusi dezinformāciju, sējot bailes no migrācijas un veicinot ksenofobiju. Petīcijā pieminēts arī "Daily Mail" raksts par kravas mašīnā Londonā atrastiem nelegālajiem imigrantiem, avīzei nepatiesi apgalvojot, ka imigranti nāk no Eiropas – rakstam likts virsraksts “Esam no Eiropas, laidiet mūs iekšā”. Nepatiesā informācija vēlāk tika labota, atzīstot, ka imigranti nāk no Irākas un Kuveitas.
Regulārā melu izplatīšanā šoreiz netiek vainoti politiķi, bet gan medijs un tā vadītājs. Tas ir ļoti svarīgi, ja daļa mediju vairs neuzskata, ka patiesu ziņu sniegšana ir galvenais pastāvēšanas iemesls, bet apzināti veido savu biznesu ar sagrozītas, pārspīlētas, nepatiesas informācijas palīdzību.
Vai patiesība joprojām ir svarīga?
Pasaulē, kurā sociālo mediju ietekmē un klikšķu medību sacensībā faktiem vairs nav nozīmes, arī patiesības izpratne ir mainījusies. "Daily Mail" prakse ilgākā laikā lieliski ilustrē “mediju melu” problēmas daudzveidību.
Pagājušā gada septembrī Lielbritānija kādā rītā no šīs avīzes uzzināja, ka premjerministrs Deivids Kamerons ir veicis “neķītru aktu ar beigtas cūkas galvu”, raksta Katerīna Vinere, kas analizē tehnoloģiju lomu melu izplatībā. Minētā ziņa par Kameronu momentā kļuva par dienas notikumu sociālo mediju lietotājiem, uzjautrinot visu nāciju. Tomēr vakarā notika kas neparasts, raksta Vinere, "Daily Mail" žurnāliste televīzijas raidījumā atzina, ka viņai nav pierādījumu, ka viņa izplatīto informāciju nav pārbaudījusi, vien publicējusi “avota atklāto”, tomēr nav nekad apgalvojusi, ka rakstītais ir patiesība.
Izrādījās, britu premjerministrs nav “ievietojis privātu ķermeņa daļu beigtas cūkas mutē”.
Bet daudz svarīgāk, pēc Vineres domām, ka, sevi aizstāvot, "Daily Mail" žurnāliste minējusi - lasītāju ziņā ir ticēt vai neticēt publicētajam. Tas nozīmē, ka mediju profesionāļi vairs neuzņemas atbildību par publicētās informācijas patiesumu, ne arī rūpējas par faktu pārbaudi. Tas jādara lasītājiem, kuriem nav ne mazākās jausmas, no kurienes nāk informācija un vai var ticēt tās avotam. Tāda pieeja var izmainīt visu informācijas pasniegšanas un saņemšanas sistēmu, visu žurnālistikas kā profesijas būtību!
Kā visciniskāko patiesības transformācijas piemēru Vinere min medija "Gawker" virālā satura speciālista Neitana Cimmermana teikto, ka fakti ir pagātnes relikts, tie bija nepieciešami laikā, kad lasītājiem nebija izvēles, jo “mūsdienās nav svarīgi, vai stāsts ir patiess, vienīgais, kas ir patiešām svarīgi, vai cilvēki uzklikšķinās”. Skaidrs paziņojums, ka auditorija ir tikai patērētāji, kuru uzvedībai tiek pielāgots saturs.
Arī Latvijā mēs redzam to pašu tendenci, ko kritizē Katerīna Vinere un citi, proti, patiess saturs par svarīgiem notikumiem klikšķu vārdā tiek atšķaidīts ar kļūdainu, ļaunprātīgi sagrozītu un manipulatīvu informāciju. Par Latvijas mediju darba līmeni un principiem pavasarī, publicējot sociālajos medijos savu bakalaura darba performanci, pārliecinājās Rīgas Stradiņa universitātes studente Sarma Reitere. Viņas mērķis bija pievērst vienaudžu uzmanību mediju lietotprasmei, tāpēc viņa publicēja "Facebook" nepatiesu stāstu par saviem piedzīvojumiem Vīnē:
Diemžēl rezultāts bija neparedzēts: vairākus tiešsaistes medijus, arī Delfi, ieinteresēja šī publikācija, taču ziņas, kurās tai bija pievēsta uzmanība, bija kļūdu un izdomājumu pilnas.
Šeit Sarmas apkopojums par to, cik daudz kļūdu viņa atrada ziņās par sevi:
Apzināti izvēlējos šo piemēru, lai parādītu, ka pat vienkāršas informācijas atstāstīšanā tiešsaistes mediji neiztiek bez rupjām kļūdām un faktu sagrozīšanas. Tā nav parasta neprecizitāte, kas gadās visiem un visos laikos, bet nopietna profesionālās pieejas maiņa. Tā parāda, kādu intelelektuālo ieguldījumu darba devējs sagaida no darbiniekiem, ko nozīmē darba kvalitāte medijā, tā liecina, kā mediju redakcijā novērtēta auditorija un tās intereses, spēja uztvert ziņas.
Vai jāmaina digitālā kultūra?
Nepatiesi fakti, puspatiesības, baumas ātri izplatās un kļūst par patiesību apstākļos, kad ziņas tiek piegādātas reālā laika režīmā, kad tās netiek apstrādātas un pārbaudītas, izmantojot klasiskos mediju darba principus. Ko darīt, ja klasisko mediju pieejas un arī sociālo mediju algoritmi neļauj atpazīt patiesu informāciju? Piemēram, nepatiesa ziņa par Rovana Atkinsona jeb Mistera Bīna pašnāvību pagājušajā nedēļā parādījās arī Latvijas "Facebook" saturā.
Arī nopietni ziņu mediji ir pārpublicējuši muļķīgas ziņas, palielinot “bulhshit” straumi, saka Brūka Binkovska, portāla "Snopes" redaktore. Lūk, vairāki piemēri, kā nepatiesas ziņas, kas nākušas no sociālo mediju ierakstiem, iekļuvušas nopietnu mediju saturā.
Ja informācijas vērtību nosaka tās izplatīšanas ātrums, ja cilvēki tiek nopietni brīdināti publicētajam neticēt kā nepārbaudītam, - kas notiks, kad būs jāpaziņo kaut kas svarīgs? "Deutsche Welle" krievu redakcijas galvenais redaktors Ingo Manteifels aicina pievērst uzmanību tam, cik daudz baumu un nepārbaudītas informācijas tika publicēta sociālajos medijos pēc šaušanas Minhenē, tikai pirms dažām dienām. Viņš aicina mainīt digitālo kultūru. Ko tas nozīmē? Un kam jāmainās?
Ir arī labas ziņas. Daži ASV nopietnie mediji lepojās, ka drazu informācijas straume "Brexit" referenduma dienās izmainījusi lasītāju attieksmi pret maksas saturu. Cilvēki meklē patiesu, kvalitatīvu informāciju, tāpēc izdevies palielināt par žurnālistiku maksājošo skaitu un mediju uzņēmumu ienākumus.
Kas mainīs digitālo kultūru, pārtraucot nekvalitatīvu un melīgu ziņu straumē vainot tikai tehnoloģijas, jaunos mediju biznesa modeļus vai auditorijas aizraušanos ar sociālo mediju lietojumu? Žurnālisti, auditorija, aktīvisti, jauni mediju dibinātāji? Ja visu nosaka peļņa un lietotāju klikšķi, tas ir ceļš uz nekurieni, jo
“klikšķu nekad nebūs pietiekami daudz”,
piebilst Katerina Vinere. Vai žurnālistu profesionālās organizācijas iesaistīsies un palīdzēs saprast gan mediju profesionāļiem, gan sabiedrībai, ka tehnoloģijas nav vainojamas, ja mediji aizmirst par atbildību un sabiedrības interesēm?
