Ja esat piemirsuši, tad, kopš 2016.gada novembrī Iveta Grigule balsoja pret EP rezolūciju cīņai ar Krievijas propagandu, tika gaidīti viņas paskaidrojumi. Janvāra beigās viņa solīja atbildes. Lasiet tās izdevumā "Latvija Eiropā", kas piegādāts februārī.
Lai gan nevērīgs skatītājs avīzes četras lappuses varētu noturēt par kārtējo kādas tirdzniecības ķēdes reklāmas formātu, kas atgādina sen aizmirsto preses varenību, tomēr "Latvija Eiropā" ir ļoti moderns izdevums.
Tajā apvienotas svarīgas mūsdienu publiskās komunikācijas raksturīgākās īpašības.
Pirmais jautājums - kas tas vispār ir, kā skatīties uz “Latvija Eiropā? Medijs, reklāma, informatīvs buklets, autordarbs, uzstāšanās kādā diskusijā, izdrukāts emuārs, pašreprezentācija tekstā un fotogrāfijās?
Ja esat dzirdējuši vārdu hibriditāte, kas attiecināts uz žurnālistikas pieeju un mediju darbības neskaidrību, mainīgumu, kompleksumu, dažu profesionālo principu esamību un citu izzušanu, tad izdevums "Latvija Eiropā" varētu būt viens no labiem piemēriem. Varētu teikt, ka tā mērķis ir izskatīties pēc daudz kā vienlaikus. Pēc avīzes par Eiropu un Latviju. Arī pēc Ivetas Grigules reklāmas. Arī pēc kaut kā līdzīga tiem pašvaldību izdevumiem, kuri reģistrēti Masu informācijas reģistrā, bet cenzēti pašvaldību kabinetos.
Atbilstoši likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 18.pantam, izdevums informē par izdevēju un tipogrāfiju. Tātad "Latvija Eiropā" izdevējs ir EP ALDE grupa (Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienība), pasūtījumu izpildījusi "Poligrāfijas grupa Mūkusala".
Pēc šīm pazīmēm un milzīgās tirāžas tas līdzinās medijam. Saturā izmantotie žanri – ziņas, lielā intervija, Centrālāzijas valstu pārstāvju viedokļi par Ivetu Griguli – to pietuvina tipiskam preses izdevumam.
Mūsdienīgumu piešķir neatrodamā informācija. Minētais likuma pants paredz, ka medijam ir jāinformē arī par redaktoru, jāmin kārtas numuru, izdošanas vieta un gads. Tā visa te nav. Ko tas nozīmē?
Otrais jautājums – vai tam var uzticēties, vai “Latvija Eiropā” nav viltus medijs? Vairākas izdevuma pazīmes atbilst viltus mediju tipiskajiem darbības modeļiem.
Nav saprotams, kas radījis saturu, kas par to atbild. Kur atrastas publicētās ziņas, kam pieder to un fotogrāfiju autortiesības? Nav informācijas, ka tā ir reklāma vai politiskā reklāma.
Izdevuma nosaukums atgādina īsta medija daudzpusību, bet saturiski ir daudz pieticīgāks – būtībā veltīts viena cilvēka skatam. Tajā nav notikusi atbildīga patiesības pārbaude, lai gan šī izdevuma intervijā un citur izskanējušie Ivetas Grigules apgalvojumi par EP rezolūcijas saturu sen speciālistu apstrīdēti.
Viltus medijs visā savā godībā.
"Latvijas Eiropā" četrās lappusēs publicētajā intervijā tiek uzdoti jautājumi, bet nav zināms, kas intervējis Ivetu Griguli? Pieļauju, ka intervētājs slēpjas, bet velti.
Tagad izskatās, ka Iveta Grigule pati sevi intervējusi, atbildot uz jautājumiem, pārmetumiem, iesaistoties diskusijā ar saviem neredzamajiem oponentiem, komentējot mediju darbu, valdības vadītāja izteikumus.
Sevi intervēt patiešām ir komfortabli – tā ir laba iespēja mierīgi atbildēt uz īstajiem jautājumiem, ieklausīties atbildēs, pārliecinoši komentēt pārmetumus un dažādus viedokļus. Te neko nevar pārmest, jo esam taču pieraduši – sociālajos medijos dzīvojam cilvēku pašradīto viedokļu kakofonijā, kas papildināta ar katra paša atlasītiem attēliem.
Izdevuma saturam varētu veltīt daudzas lappuses, es pieminēšu tikai pašu mūsdienīgāko tajā – komunikācijas laiks.
Par laiku arī trešais jautājums – uz kuru laiku attiecas intervijā minētais par politisko procesu Latvijā, reformām, valdības darbu, migrāciju? Par ko ir runa, kad Iveta Grigule pārmet, ka mediji nav vienojušies propagandēt patriotismu Latvijā, bet EP rezolūcija propagandēs islāmu? Tas nav svarīgi, jo informācijas pārbagātībā notikums notiek tad, kad par to kāds ir pastāstījis un pa īstam notiek, kad esam par to uzzinājuši. Kaut vai viedokļa un vērtējuma formā.
Tāpēc pirmajā un otrajā lappusē "Latvija Eiropā" varam redzēt vairākas vienādas ziņas par 2016.gada notikumiem. Nē, tā nav kļūda, tā nav redaktora nevērība vai profesionāla satura veidotāja prombūtnes sekas.
Drukātā lapa "Latvija Eiropā", tāpat kā daudzi ziņu portāli, vienu un to pašu informāciju saliek vairākās vietās – ja paskrējāt garām sākumā, šķiriet tālāk un to ieraudzīsiet atkal.
Lineārais laiks un kalendārs nav svarīgs, tāpēc intervijas noslēgumā Iveta Grigule mierīgi var atbildēt uz jautājumu – "ko jūs varētu novēlēt Latvijas iedzīvotājiem Jaunajā gadā?". Ivetai Grigulei nebija iespējas pilnībā kontrolēt savus novēlējumus iedzīvotājiem, jo žurnālisti jautāja par balsojumu EP un citiem deputātes darba jautājumiem. Tāpēc izdevums "Latvija Eiropā" ir laba ideja, lai kaut vai februāra vidū apsveiktu un izteiktu labus vēlējumus, "sākot jaunā gada gājumu".
Izdevums "Latvija Eiropā", runājot par jaunu sākumu, atgādina, ka gads var sākties jebkurā dienā, bet svarīgas lietas nemainās.
Ja pirms EP vēlēšanām Iveta Grigule izmantoja reklāmas aģentūru, lai sagatavotu avīzi par sevi, tad “Latvija Eiropā” ir tāds pats komunikācijas instruments.
Politiskajām sabiedriskajām attiecībām, ko balsta politiskajai darbībai paredzēta ES nodokļu maksātāju nauda, joprojām ir ļoti liela ietekme uz publisko diskusiju. Tā nosaka saturu, par ko runājam, tā kvalitāti, ieskaitot informācija pieejamību, deputāta iespējas neatbildēt uz svarīgiem jautājumiem, bet runāt par sev patīkamo, nepārtraukti kontrolējot savas komunikācijas saturu un laiku.
