Daudzu gadu laikā nav bijis svarīgāka brīža, kad nepieciešama šī prasme – izprast informācijas nozīmi!
Kā to darīt? Šādus svarīgus jautājumus uzdod ļoti daudzi, jo informācijas mudžeklis ap Ukrainas dažādajām krīzēm nav atšķetināms ne no ļoti vajadzīgajiem dažu Latvijas žurnālistu braucieniem uz Ukrainu, ne no Ukrainas vai Krievijas blogeru vietnēm, ne starptautisko ziņu aģentūru piedāvātās jaunumu plūsmas. Galvenokārt tāpēc, ka tikai nedaudzi cilvēki seko visiem šiem dažādājiem informācijas avotiem, lai salīdzinātu, izvērtētu.
Kaismīgi un pamatīgi žurnālistikas kvalitātes problēmas apsprieda Latvijas Radio pagājušās nedēļas diskusijā. Iesaku to noklausīties!
Jautājumam par to, kādai žurnālistikai dot priekšroku, ja vēlies saņemt kvalitatīvu, ticamu, uzticamu, uz drošiem avotiem balstītu, patiesībai, cik iespējams lielākā mērā atbilstošu informāciju Latvijas Radio (LR) diskusijas dalībnieki pretī lika skaidru mājienu auditorijas virzienā: “lietojiet savas smadzenes” (K.Streips), vairākkārt atkārtojot modes frāzi – vajadzīga kritiskā domāšana.
Pilnībā piekrītot un no sirds atbalstot gan diskusijas ideju, gan tajā izskanējušo ieteikumus, es gribētu pievienot vēl dažas ar diskusijas tematu saistītas domas.
Pirmkārt, par slaveno kritisko domāšanu. Auditorija kā īsts klients un patērētājs pieradusi lietot apkārt lidojošo informāciju un pieņemt, ja jau kas svarīgs, tad gan jau uzzināsim. Cilvēkiem kā mediju lietotājiem arī informācijas jomā patīk tas, kas jau patīk, kam viegli piekrist, kas sakrīt ar vēlamo pasaules modeli.
Kritiskajai domāšanā šādā idillē vietas maz. Tā nerodas pati no sevis. Tā arī nav iemācāma kādos īsos brīnumkursos, kā gribētos domāt.
Izlasiet Dennisa Hejsa (Dennis Hayes) rakstu, kas apgāž populāro mītu, ka kritiskā domāšana ir prasme. Tā nav – lai domātu, lai lietotu smadzenes, lai salīdzinātu un izvērtētu, pats svarīgākais ir zināšanas un gatavība uz tām balstītai diskusijai. Ja tu zini, ka saule lec austrumos, tu neticēsi, ka tā ierodas no rietumiem pat, ja to apgalvos mīļais valsts prezidents. Apmēram tā. Tāpēc LR diskusijas dalībnieki, aicinot klausītājus būt kritiskiem pret informāciju, patiesībā aicina zināt vairāk – par medijiem, par to darbu, par žurnālistikas kvalitāti, par informācijas dažādiem slāņiem.
Tāpēc, otrkārt, par pašu žurnālistiku.
Ilgais komercializācijas periods licis medijiem daudz lielākā mērā pierast sevi reklamēt, nekā skaidrot kas un kāpēc tiek darīts. Lielīties, nevis sarunāties.
Tas ir šarmanti un mediju mārketings bez tā nebūtu vajadzīgs, tomēr kritiskās domāšanas un informācijas kvalitātes attīstībai nepietiekami.
Iespējams, klāt labākais laiks, ja tā varētu sacīt, atvērt žurnālistikas “melnās kastes”. Ne jau ar domu kādu izģērbt, bet parādīt, ko žurnālisti un katrs medijs dara. Kāpēc, kā vārdā, ar kādu ideju – nevis reklāmisku, bet patiesu. Kas ir žurnālistu svarīgākie informācijas avoti, kāpēc tie ir un kas pietrūkst? Pašiem stāstīt, kas izdevās un ko darām, lai labotu kļūdas.
Reizēm mediji to dara redaktoru slejās, savu žurnālistu blogos, kas runā nevis par žurnālista ceļojumu vai privātu piedzīvojumu, bet nopietni un atklāti sarunājas par žurnālistikas kā darba procesu. Tā ir jaunas formas caurskatāmība, ko dēvē arī par jauno objektivitāti. Ja tu zini, kā tapis žurnālista darbs, tu vari izvērtēt, visus labos LR diskusijā izskanējušos padomus – kas mani informē, kāpēc, kādus avotus medijs/žurnālists izmanto, vai stāsts ir sabalansēts, vai tajā ir konteksts, vai te ir fakti un cik tie spēcīgi, vai tomēr dominē apgalvojumi un viedokļi?
Šāda atklātība ir kas vairāk par to, ka intervijas sākumā tiek piedāvāts apraksts par to, kas manam varonim šodien mugurā vai ko abi ēdām. Tā ir saruna par profesionāliem jautājumiem un profesionālām problēmām. Līdzīga tām, kādas žurnālisti risina par un ar citu jomu profesionaļiem.
Atklātība nāks par labu tai Latvijas žurnālistikas daļai, kurai ir svarīga profesionālā kvalitāte un skaidra saruna ar savu auditorija. Ieskats žurnālistikas “melnajā kastē” ir noderīgs arī mediju lietotājiem – zināšanu krāšanai, kritiskās domāšanas muskuļa kustināšanai.
Jo jautājumi par žurnālistikas kvalitāti ar dažām atbildēm vien nebeigsies.
