Tas ir izcils profesionāls sasniegums, jo raksta pamatā ir milzīgs darbs, liels risks un ieguldīti intelektuālie resursi. Autore detalizēti, precīzi, pamatoti atklājusi maksātnespējas administratoru darbības paņēmienus un domāšanas modeļus. Tas ir raksts, kurš ļauj izprast gan atsevišķu personu darbību līdz sīkākajām detaļām, gan apzināties to milzīgo problēmu loku ap maksātnespējas procesu, ko ik palaikam sauc par nopietnu Latvijas attīstības kavēkli. Lūk, jums, fakti, dokumenti, hronoloģija, kopsakarības.
Lasiet, ja vēlaties ne tikai kurnēt, bet saprast populistisko un vienlaikus svarīgo „kāpēc Latvijā lietas notiek šādi?”. Ekonomiskās un politiskās saites, tīklus, shēmas…
Tas ir augstākais līmenis arī pētnieciskajā žurnālistikā, kurā reizēm netiek piedāvāts daudz vairāk par atraktīvas pakaļdzīšanās video vai lielu kņadu ar nopludinātu dokumentu kaudzīti. Es ceru, ka daudzi pamanīja šo rakstu, es ceru, ka sabiedrības izpratnei bija būtisks gan šīs nozīmīgais stāsts, gan prieks par sasniegumu žurnālistikā. Raksts parādījās arī Latvijai būtiskā laikā, kad tiek sastādīta valdība un svarīgi saprast, kā jaunās valdības mugurkaulā ielikti būtisku problēmu risinājumi, šajā gadījumā ar tieslietu jomu saistītie jautājumi un personības. Bet…
Ap rakstu ir iestājies stindzinošs klusums. Kāpēc par to klusē citi mediji?
Kas noticis citkārt tik badīgajiem ziņu portāliem, kuri tver vai katru „Nekā personīga” vai „De facto” sižetu gandrīz vienlaikus ar to demonstrēšanas ētera laiku. Šādu sensāciju diezin vai tik drīz sagaidīsim!
Indras Sprances rakstā ir tik daudz informācijas, ka katra tā sadaļa dotu iespēju veidot vairākas ziņas, uzdot jautājumus iesaistītajiem, runāt par amatpersonām, rosināt diskusijas. Tieši tā arī attīstās mūsdienu pētnieciskā žurnālistika – citi mediju turpina un attīsta tālāk kāda autora vai komandas uzdotos jautājumus. Agrākā, diezgan primitīvā mediju konkurences paradigma, kas paredzēja ignorēt citu atklājumus, aktuālajā situācijā vairs nedarbojas, jo svarīgi izmantot visus pētniecībai pieejamos resursus, apvienot dažādu mediju auditorijas. Un bieži tā arī notiek. Bet ne šoreiz.
Jau pagājusi gandrīz nedēļa, Latvijā nav bijis daudz svarīgu notikumu, jautājumi par valdību rimti apriņķojuši vairākus mediju uzmanības apļus. Atradu tikai īsu LETA kopsavilkumu par Indras Sprances rakstu, bet ziņu portāli tos nebija izmantojuši. Arī sabiedriskie mediji un pētniecisko projektu veidotāji klusēja, līdz Latvijas Radio žurnālists Ivo Leitāns pajautāja skaidrojumu Nacionālās apvienības ģenerālsekretāram Aigaram Lūša kungam. Šajā materiālā ar dokumentiem pierādāmi fakti nosaukti par „žurnāla pārmetumiem”. Saņemtās atbildes raisa jaunus jautājumus.
Tikmēr banku preses relīzes ar palīgā saucieniem par kroplībām uzņēmējdarbības vidē (arī maksātnespējas organizācijā) gan tiek tikpat veikli aizmirstas, cik ātri nopublicētas.
Un viss. Šis klusums ap rakstā minētajiem nozīmīgajiem atklājumiem ir izdevīgs cilvēkiem, kas gūst labumu no maksātnespējas procesa absurdiem.
Tas nemaz nav izdevīgs Latvijas sabiedrībai un medijiem, kuri gribētu piepildīt, lai arī daļēji uz kolēģes padarītā darba rēķina, savu saturu ar nozīmīgiem materiāliem. Diemžēl klusums ap šo rakstu liek domāt, ka atklāšana un pētīšana ir viegli apejama, ka žurnālistika nevar panākt pārmaiņas. Klusuma spirāle var būt ar daudziem bezcerīgiem lokiem.
Vai Indras Sprances pētnieciskās žurnālistikas dziļbumba nogrims?
