Mums, Ksenijai un Annai, apstākļu sakritības dēļ savos divdesmit ar astīti ir nepilsoņu pases. Jau stāstījām par iemesliem, kuri mūs motivē iegūt pilsonību, un par to, kā iesniedzām dokumentus, vēl nezinot, kur var "aplauzties". Tagad mēs pastāstīsim par to, ko mēs domājām un jutām, gatavojoties pilsonības eksāmenam.
Ksenija - gatavojās tikai Latvijas vēstures eksāmenam
134 naturalizācijas eksāmena jautājumi būtībā skaitās Latvijas vēstures skolas kursa pamattēmas, kurās iekļauti iespraudumi no priekšmeta "Sociālās zinības un kultūras vēsture". Tā kā esmu dzimusi Latvijā un šeit pat gājusi skolā, šo kursu savulaik esmu apguvusi. Un, visticamāk, pat diezgan neslikti, jo vēsture bija teju vienīgais priekšmets, kurā man nemainīgi bija labas atzīmes. Tāpēc šajā naturalizācijas procesa daļā mani samulsināja nevis uzdevuma sarežģītība, bet gan kas cits.
Saskaņā ar likumu no visām pārbaudēm, saņemot pilsonību, tiek atbrīvoti tie Latvijas iedzīvotāji, kuri kaut vai pusi no skolas programmas mācījušies latviešu skolā un latviešu valodā. Tajos laikos, kad nebija bilingvālas izglītības un vienotu centrālo eksāmenu, tas šķita loģiski.
2004.gadā ministrs Kārlis Šadurskis vēlējās pabeigt bilingvālas izglītības ieviešanu nacionālo minoritāšu skolās. Divpadsmit gadus vēlāk, 2016.gadā, Valsts valodas centrs nevarēja vien nopriecāties par reformas rezultātiem, jo tagad absolūtais vairākums jauniešu starp nacionālajām minoritātēm prot latviešu valodu.
Pašlaik eksāmens latviešu valodā, kā arī izglītības standarti kopumā ir vienoti visām — gan minoritāšu, gan latviešu — skolām. Valsts izglītības satura centrs ir apstiprinājis, ka izglītības saturs vēsturē visās skolās ir vienāds, savukārt pasniegšanas efektivitāte ir atkarīga no pedagoga profesionalitātes, nevis apmācības valodas.
Cita starpā skolotājam jebkurā skolā, jebkurā valodā jāieaudzina bērnos "nacionālās identitātes un valstiskuma apziņa, lojalitāte Latvijas valstij, Satversmei un patriotisms". Tā rakstīts skolēnu audzināšanas rekomendācijās.
Jebkurš pedagogu mēģinājums aicināt skolēnus, piemēram, dibināt savu "tautas republiku" vai jebkura cita nelojalitātes izrādīšana pret Latviju var beigties ne tikai tajā, ka skolotājs tiksies ar noslēpumaino Drošības policiju, bet arī tiks atlaists. Par to ne tik sen parūpējās tas pats Šadurska kungs.
Tomēr sanāk, ka saskaņā ar pilsonības likumu latviešu skolās audzina labākus, pareizākus patriotus nekā nacionālo minoritāšu skolās.
Uzreiz rodas jautājums: kāpēc tad Izglītības ministrija vispār ķēpājas ar nacionālajām minoritātēm, tās visvisādi integrē, ja no mazās, noraudājušās nacionālās minoritātes skolas līnijā 1.septembrī 12 gadu laikā vienalga neizaug pilnvērtīgs Latvijas pilsonis?
Protams, arī ģimene spēlē svarīgu lomu bērna uzskatu veidošanā, taču doma, ka katra krievvalodīgā ģimene no pirmajiem gadiņiem iepotē savos bērnos naidu pret Latviju, ož pēc paranojas.
Sanāk, ka vai nu mūsu likumdevēji nenovērtē skolotāju un Izglītības ministrijas pūliņus, vai arī Pilsonības likums ir ļoti novecojis.
Šis nošķīrums tiešām uzskatāms par netiešu diskrimināciju un var kalpot par pamatu prasības iesniegšanai Latvijas Satversmes tiesā, sarakstē ar mani norādīja tiesību aizstāvis un Eiropas Parlamenta juridiskais padomnieks Aleksejs Dimitrovs.
Savukārt tiesībsargs Juris Jansons atzinis, ka personīgi viņš pats nav pētījis Pilsonības likumu no šī skatupunkta un, lai kaut ko secinātu, nepieciešams izanalizēt izglītības saturu.
Es pati arī varbūt ietu sūdzēties Satversmes tiesā, tomēr šobrīd jau esmu izvēlējusies citu ceļu, kā iegūt pilsonību.
Tāpēc es liku pie malas augošo aizkaitinājumu un atvēru vēstures mācību grāmatu.
To nebija grūti atrast — Latvijas Radio ir maza bibliotēka, kurā atradu pirmo izdevumu "Latvijas vēstures pamatjautājumos". Tā kā grāmata ir paplāna un uzrakstīta vienkāršā valodā, tā lieti noder atmiņas atsvaidzināšanai. Pieļauju, ka tādu var atrast arī jebkurā pilsētas bibliotēkā, taču var iztikt arī bez tās.
Atbildes uz jautājumiem var atrast internetā, vairākos latviešu Vikipēdijas šķirkļos. Piemēram, tajā pašā Satversmes tiesas lapā pieejams pilns Satversmes teksts (tur, starp citu, pieejams arī tulkojums krievu valodā). Latvijas himnas tekstu arī var atrast internetā, savukārt vietnē "Youtube" ir lielisks himnas ieraksts no Dziesmu un deju svētkiem, kuram var dziedāt līdzi, nejūtoties vientuļam.
Sagatavošanās eksāmenam man prasīja nedēļu, un pie mācību grāmatām es ķēros uz vienu vai pāris stundām katru dienu pēc darba. Ja mācītos no nulles, visticamāk, gatavotos kādas divas nedēļas — jautājumi aptver pamatnotikumus Latvijā, sākot no laikiem, kad Baltiju apdzīvoja vien čupiņa karojošu cilšu.
Varu tikai piebilst, ka jautājumu sarakstu var paprasīt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) darbiniekiem - dažreiz viņi to aizmirst izsniegt, kad pieņem iesniegumu.
Anna - gatavojās eksāmenam latviešu valodā un Latvijas vēsturē
Atšķirībā no Ksenijas, līdztekus vēsturei man būs jānokārto arī valodas eksāmens. Es ļoti nopriecājos — beidzot salabošu gramatiku! Tomēr ne viss gāja tik gludi, un rezultātā es šim eksāmenam vispār negatavojos. Redzot darbības vārdu deklinācijas tabulas un lietvārdu locīšanas tabulas, man sāka mesties slikti, paralizēja vien doma par to, ka jāsēžas pie materiāliem. Un tas viss pie tā, ka latviešu valoda, tās dzejiskums un skaņas man ļoti patīk.
Tajā brīdī, no vienas puses, gribējās sev pierādīt, ka mana pakāpeniskā integrācija ir nesusi tik daudz augļu, ka varēšu nolikt eksāmenu bez sagatavošanās.
No otras puses, nevēlēšanās gatavoties eksāmenam bija sekas žēlumam pret sevi un dziļi iestieptam aizvainojumam.
2015.gadā Rīgā iznāca Latvijas Universitātes antropoloģijas bakalauru Mairas Laizānes, Aivitas Puriņas un Ilzes Mileiko pētījums, kuru sauc "Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai"
Izrādījās, ka skolēni nacionālo minoritāšu izglītības iestādēs savu piederību izjūt Latvijai, tās zemei, dabai, dzimtajai pilsētai. Viņi neuzskata sevi par "krieviem", bet identificējas kā "krievvalodīgie latvieši". Un politiskā dzīve viņus nemaz neinteresē.
Ciešas nacionālo minoritāšu saites ar latviešiem visbiežāk vērojamas reģionos, bet ne galvaspilsētā, un tās nodrošina "niansētāku spriedumu par latviešiem" no krievvalodīgo puses: mazāk stereotipu, vairāk personīgas pieredzes un pozitīva vērtējuma.
Varu pilnībā piekrist šim secinājumam. Kādā brīdī es izlēmu, ka nevēlos būt par mūžīgo studentu, un sāku aktīvi meklēt darbu. Un atradu - tas bija mans pirmais latviešu kolektīvs. Es nokļuvu citā pasaulē, un jāsaka, ka tā man iepatikās. Pirmoreiz satiku cilvēkus, kuri nejutās pazuduši un atsvešināti no sociālajiem procesiem, kas raksturīgi krievvalodīgajiem kolektīviem, kuros esmu bijusi agrāk. Tomēr arī krievvalodīgie ne vienmēr izpauda šādu atsvešinātību.
2004.gadā Kārlis Šadurskis nostādīja krievvalodīgos krievu skolu reformas fakta priekšā. Atceros, arī es toreiz ar lielu prieku negāju uz nodarbībām, dziedāju "Melno Kārli", ne īpaši labi saprotot, kas ar to domāts. Taču pašlaik, 2016.gadā, teikšu nepopulāru lietu — lēmums ieviest bilingvālo izglītību nebūt nebija slikts.
"Ir redzami šīs skolu politikas rezultāti. Latviešu valodas zināšanas jaunu krievvalodīgo vidū nav problēma. Problēma ir cita - vai viņi vēlas to izmantot un tajā sazināties. Bet tas vairs nav valodas jautājums, bet gan jautājums par mijiedarbību starp valsti un iedzīvotāju krievvalodīgo daļu [..]
Kā rādījuši neseni pētījumi, galvenokārt iebilda nevis pret [reformas] saturu, bet vairāk pret to, kā tā notika. Atnāca Šadurska kungs un paziņoja: "Būs tā, kā mēs teicām! Un nekādu iebildumu!" Tā arī bija galvenā problēma," sarunā ar mani prātoja politologs Juris Rozenvalds.
Problēma, viņš uzskata, ir nevis valsts valodas (ne)zināšanā, bet gan savstarpējā neuzticībā.
Šī neuzticība starp abām etniskajām grupām pastiprinājās 2012.gadā, kad notika balsošana par krievu valodu kā otro oficiālo valsts valodu.
Atceros - kad notika referendums, man nebija saprotams, kāpēc vajadzīgas šīs bakhanālijas. Es saskatīju manipulāciju no noteiktu politisko spēku puses. Pieaugot es sapratu, ka daudzi krievvalodīgie ne visā nopietnībā domāja, ka patiešām vēlas uzvarēt balsojumu.
Tā vairāk bija reakcija, izgrūsts niknums par savu nenoteiktības un beztiesiskuma sajūtu.
"Tas ir tāds jautājums, kurš, visticamāk, apvienoja visus krievvalodīgos daudzu iemeslu dēļ. [..] Valsts politika ir absolūti nepareiza, viņi ignorē cerības un vajadzības, vispār nekomunicē ar krievvalodīgo sabiedrību. [..] Tas [cita starpā] bija protesta balsojums, [..] daudziem bija tāda eiforija - mēs pirmoreiz esam mobilizējušies kādai idejai," telefonsarunā teica politologs Andrejs Berdņikovs.
Tikai daži ir gatavi atzīt, ka krievi 90. gados pārdzīvoja noteiktu traumu, viņš norādīja. Protams, šeit neviens traumu nesalīdzina ar staļiniskajām represijām vai Latvijas rusifikāciju PSRS laikos. Tomēr, uzskata Rozenvalds, Latvijā attiecībā uz krievvalodīgajiem "piegrieza skābekli" vēl spēcīgāk nekā pārējās Baltijas valstīs. Un tas ir rezultāts masveida rusifikācijai padomju laikos.
Kopumā iezīmējas šāda bilde:
Latviešu sabiedrība un Latvijas valsts, pavisam saprotamu iemeslu dēļ apvainojusies uz PSRS laiku, sāka "piegriezt skābekli" pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Ar šo rīcību aizvainojot nacionālās minoritātes - citu, bet arī pavisam saprotamu iemeslu dēļ.
Abpusēji apvainojumi noved pie komunikācijas trūkuma un asi izteiktas abu pušu neuzticības.
Man šķiet (un tas ir labi redzams arī saistībā ar manu paniku pirms gatavošanās latviešu valodas eksāmenam), vainīgā meklējumi un žēlums pret mīļoto sevi neved ne pie kā jēdzīga.
Paši to nemanot, savā aizvainojumā uz pagātni, kura ir pagājusi (vārdu spēle ar nolūku), mēs traumējam citus un rezultātā paši paliekam apjukuši.
Lūk, arī mana nevēlēšanās gatavoties eksāmenam bija pēdējā robeža, rezultāts visam nejēdzīgajam aizvainojumam un bailēm rīkoties, nevis bez gala spriest virtuvē.
To visu sapratusi, vēstures eksāmenam jau gatavojos kā normāls un apzinīgs cilvēks.
Un vispār es par to priecājos.
* * *
Mūsu nākamais solis - pats pilsonības eksāmens, kuru katra no mums līdz šim mēģinājusi nolikt vismaz vienreiz. Ja mums izdosies, mums pavērsies iepriekš neredzētas naturalizācijas procesa šķautnes. Par to mēs stāstīsim jau pavisam drīz.
