Toreiz, 2004.gada 2.aprīlī, bija iecerētas svinības. Baltijas valstis bija tikko kļuvušas par pilntiesīgām NATO dalībniecēm, un, lai tas būtu skaidrs, tika apsolīts alianses lidmašīnu pārlidojums Baltijas valstīm.
Daugavas krastos un Vecrīgā sapulcējās pūļi, lai klausītos brīvības skaņā un, iespējams, nofotografētu pāris beļģu F16. Taču tajā dienā tos debesīs nemanīja.
Plaši izreklamētais pasākums tika atcelts, un oficiālu paskaidrojumu sākumā nebija, bet vēlāk tie bija labākajā gadījumā neveikli. Tad parādījās galvenā versija: vietējā ziņu aģentūra atsaucās uz Aizsardzības ministrijas amatpersonu, kura paziņoja, ka pārlidojums ticis atsaukts kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ, kurus tā neminēja.
Tajā vakarā Vecrīgas krogi bija pilni ar ārzemju korespondentiem, kuri bija ieradušies, lai atspoguļotu pirmo eiroatlantiskās kopienas paplašināšanas bijušajā padomju teritorijā. Pie alus kausa viņiem pievienojās daži vietējie (tostarp šo rindu autors).
„Vai tehnisku iemeslu dēļ ir iespējams izvairīties arī no piektā panta saistībām?” – tāds bija dienas populārākais joks. Visi sirsnīgi pasmējās, un ārzemju korespondenti, kuri jau bija sapakojuši savu bagāžu un sagatavojuši iekāpšanai biļetes atpakaļceļam, smējās vissirsnīgāk.
Pēc dažām dienām, kad ārzemju korespondenti jau sen bija prom, kļuva zināmi patiesie iemesli, kāpēc NATO lidmašīnas gaisā tā arī neparādījās. Tā bija britu prese, kas aizrakās līdz tam, ka bijis telefonzvans no Maskavas uz NATO galveno mītni. Tajā tika pausts ieteikums, un tas tika ņemts vērā.
Šis sen aizmirstais incidents atausa šo rindu autora atmiņā, nesen dzerot kafiju kopā ar kādu Rietumu diplomātu. Gludi ritēja pieklājīga saruna par visu ko – vietējiem grāmatu veikaliem, asinsizliešanu Austrumukrainā, laikapstākļiem un „Latgales tautas republikas” proklamēšanu sociālajā tīklā „Facebook”.
Redziet, kamēr vien „ārējais spēks” spēs to kaut cik ticami noliegt, alianse neuzskatīs Donbasa sacelšanās atkārtojumu NATO teritorijā par kaut ko tādu, uz ko attiecas piektais pants, gluži kā tā ir vienmēr uzskatījusi kurdu bruņoto sacelšanos Turcijā par iekšēju lietu. Tā tika paskaidrots šo rindu autoram.
Protams, ja pāri robežai atklāti brauks tanki (ar plīvojošiem karogiem pie to torņiem un himnu, kas skan no skaļruņiem), alianse tūlīt pat izpildīs savas saistības, sekoja mierinājums.
„Viņi ir šeit, un četru stundu laikā tas ir beidzies,” sev tipiski kodolīgi nesen ļaunāko scenāriju aprakstīja Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Prezidentiem atšķirībā no aizsardzības ministriem un izlūkdienestu priekšniekiem darba līgums nenoteic par pienākumu būt paranoiskiem, lai gan dažkārt viņi tādi ir pēc savas brīvas gribas. Taču, ja kāds ir paranoisks, tas nenozīmē, ka viņam nav taisnība, vēršot uzmanību uz svarīgu jautājumu.
Vienīgā reize vēsturē, kad NATO izmantoja pantu par kolektīvo aizsardzību, bija pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem Savienotajās Valstīs. Vēstniekiem (toreiz to bija tikai 19) vajadzēja 26 stundas, lai sasauktu steidzamu sanāksmi un nospiestu pogu, uz kuras ir skaitlis 5.
Piektā panta aktivizēšanas rezultātā tika pieņemta svinīga deklarācija, kurā ikvienam tika noteikta par pienākumu kolektīvā aizsardzība. Tomēr deklarācija neizbēgami nenozīmēja, ka NATO iesaistīsies militārā rīcībā, „The New York Times” citēja toreizējā NATO ģenerālsekretāra lorda Robertsona teikto.
„The New York Times” turpināja noderīgo skaidrojumu, ka, „lai pieņemtu jebkādu lēmumu par kopīgu militāru rīcību, būtu nepieciešama turpmāka apspriešana, un tāda būtu vajadzīga arī lēmumam pakļaut nacionālos spēkus kopīgai pavēlniecībai”.
Tieši esot pakļauti kopīgai pavēlniecībai, Baltijas valstu karavīri saņēma visdažādākos cildinājumus par savu darbību starptautiskās operācijās dažos no Afganistānas un Irākas nejaukākajiem rajoniem. Un ne tikai no politiķiem – arī militārpersonas savus Baltijas kolēģus vērtēja patiešām augstu.
Tomēr šķiet, ka ceļā uz to, lai kļūtu par izciliem miera uzturētājiem, Baltijas valstu bruņotie spēki zaudēja kaut ko tādu, kas katrai armijai ir pats svarīgākais - spēju noturēt savas valsts teritoriju vismaz ilgāk par dažām stundām.
Pašlaik veidojamie NATO ātrās reaģēšanas spēki netiks dislocēti automātiski. Ir jādod kaut kāds politisks rīkojums, un tas nozīmē, ka sabiedroto kavalērija ieradīsies vēlāk nekā pēc četrām (vai pat divdesmit četrām) stundām.
Baltijas valstu valdības ļoti cenšas panākt, ka šajās valstīs tiek izvietoti kādi amerikāņu, britu vai norvēģu spēki. Tas ir gudri: šie karavīri būtu zināmā mērā labprātīgi ķīlnieki, militāra garantija politiski ieķīlātai kolektīvai aizsardzībai. Garantija tiek apdrošināta, un tā būtu arī šajā gadījumā. No militārā viedokļa, nebūtu liela starpība, vai tas būtu vads, rota vai pat pulks, taču, ja pret to tiktu vērsta ienaidnieka uguns, „apdrošināšanas polise” dotu rezultātus daudz ātrāk nekā tad, ja tiktu izmantota piektā panta lēnā mašinērija.
Valdība, kas būtu nosūtījusi vienību, kurai uzbrukts, būtu spiesta reaģēt patiešām ātri. Kad kāds no savējiem ir apdraudēts, parasti ir daudz mazāk pacietības pret vēstniekiem, kas ir apsēsti ar to, lai noslīpētu katru vārdu savā svinīgajā paziņojumā.
Diemžēl mūsdienās brīvu militāro spēku ir ļoti maz un vēl mazāk izvietošanai ārzemēs: NATO dalībvalstu militāro budžetu vidējais apmērs turpina samazināties neatkarīgi no tā, vai Ukrainā ir vai nav krīze, un vēlme cīnīties, lai aizstāvētu sabiedroto, sarūk vēl ātrāk, ja var ticēt „Pew Research” pētījumam.
Taču vēl nekrītiet izmisumā. Izeja ir: uzbūvēt pieklājīgus mājokļus, labus ceļus, slimnīcas, iepirkšanās centrus un daudzzāļu kinoteātrus Baltijas valstu robežrajonos un uzaicināt vairākus tūkstošus pensionāru no „vecajām” NATO dalībvalstīm apmesties tur par brīvu. Viņu valdības aizstāvēs viņus par katru cenu, tādējādi padarot vēstnieku vilcināšanos, plašākas sabiedrības simpātiju trūkumu pret tālu esošiem sabiedrotajiem un citus faktorus nenozīmīgus.
Galu galā pāris kašķīgu vecu dāmu ar atvērtiem lietussargiem varētu izrādīties daudz spēcīgāks savaldīšanas elements, nekā jebkāds skaits kolektīvu līgumu.
