Galvenais – ka tik strādā?
Latvijā visi priecājas par jebkuru un jebkādu investoru vai uzņēmēju, kas tikai ir gatavs kaut ko darīt. Iespējams, tas tāpēc, ka te viņu nav daudz – ne uzņēmēju, ne investoru. Taču ne vienmēr šāda attieksme dod patiesi pozitīvu rezultātu valsts konkurētspējas stiprināšanai un labklājības pieaugumam. Protams, tirgus ekonomikā daudz ko var atrisināt tā saucamā „neredzamā roka”, kas šajā gadījumā nozīmētu - ja uzņēmums nav dzīvotspējīgs, tas aiziet pa burbuli. Tiesa, ne vienmēr tā notiek, un bieži vien no valsts jeb, precīzāk, no pie varas esošo politiķu labvēlības ir atkarīgs, kuram uzņēmumam būs dzīvot, bet kuram – mirt.
Ja palūkojas uz LM gadījumu, tad ekonomiski ir ļoti grūti izskaidrot, kāpēc šādam uzņēmumam bija/ir jāatrodas Latvijā, jo ir ļoti grūti atrast kādas īpašas tā konkurētspējas priekšrocības, salīdzinot ar citiem līdzīgiem uzņēmumiem pasaulē. Metalurģija kā nozare ir ļoti energoietilpīga, un tieši tāpēc tā koncentrējas tajās pasaules vietās, kur ir lēta enerģija un arī darbaspēks, kā arī vides prasības zemākas. Tāpat metalurģijas uzņēmumi galvenokārt atrodas vai nu tur, kur tuvu atrodamas nepieciešamās izejvielas (metāllūžņi ir visai strīdīga ilgtspējīga izejviela, jo īpaši atvērtā kopējā Eiropas Savienības tirgū) vai arī lieli produkcijas realizācijas tirgi. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka vismaz daļēji Liepājas uzņēmumam palīdz tā ģeogrāfiskā atrašanās vieta – ostas tuvums, jo tā noderīga gan izejvielas piegādei, gan produkcijas eksportam. Un, protams, uzņēmums visus teorētiskos spriedelējumus par kādas nozares dzīvotspēju var pilnībā apgriezt ar kājām gaisā, piedāvājot jaunus, inovatīvus produktus, kas izstrādāti sadarbībā ar zinātniekiem.
Taču, neskatoties uz modernizāciju, kurai ņemto kredītu savulaik garantēja valsts, par Liepājas uzņēmumā radītiem pārsteidzoši unikāliem produktiem diemžēl nekas nav dzirdēts.
Kopumā metalurģija tiek uzskatīta par „vecu” tautsaimniecības nozari un tieši tāpēc šādi uzņēmumi galvenokārt atrodas attīstības valstīs. Modernās ekonomikas vai arī valstis, kas vēlas par tādām kļūt, koncentrējas uz augstām tehnoloģijām, jo produkciju var saražot gan ar mazāku enerģijas patēriņu, gan arī pašas preces ir dārgākas, un tāpēc nopelnīt var vairāk. Piemēram, Japāna jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados mērķtiecīgi īstenoja strukturālās reformas un strauji apzināti samazināja metalurģijas uzņēmumu skaitu, pārceļot šīs ražotnes uz citām valstīm. Ja Japāna liekas pārāk tālu un nesaprotama ar saviem ekonomiskajiem lēmumiem, var atcerēties Margaretes Tečeres laikus Lielbritānijā pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu nogalē un astoņdesmito gadu sākumā, kad valstī bija ogļraču un metalurgu streiki, jo arī tur tika meklētas citas iespējas, kā celt labklājību un palielināt tautsaimniecības konkurētspēju.
Protams, Latvija nekad nav bijusi metalurģijas lielvalsts – mums ir bijis/ir tikai viens šāds uzņēmums. Turklāt tā ietekme uz visu kopējo tautsaimniecību nav dramatiska un tāpēc arī loģisks liekas secinājums – nu lai tak dzīvo! Un diez vai pret to arī kādam būtu būtiski iebildumi, ja vien šim uzņēmumam nebūtu nepieciešams valsts atbalsts, jo tas nozīmē, ka praktiski visa sabiedrība ir spiesta uzturēt kāda biznesu.
Nenoliedzami, LM situācija bija pavisam cita padomijas laikos, kad tika noteikts, kādas izejvielas kam tiek piegādātas, kur un par kādu cenu tiek realizēta produkcija, un galu galā arī tas, cik maksā elektrība, tika noteikts „no augšas”. Šobrīd situācija ir kardināli mainījusies – produkcijas cenu nosaka globālā tirgus svārstības, metāllūžņus var transportēt uz jebkuru valsti Eiropas Savienībā un arī ārpus tās, un elektrības cenas Latvijā arī vairs nav nekādas lētās.
Mazs un liels vienlaicīgi
Diemžēl pasaules mērogiem sīkais LM ir izrādījies liels uzņēmums, jo īpaši Liepājas ekonomikai. Un izskatās, ka tieši lielais uzņēmumā nodarbināto skaits arī ir bijusi galvenā kārts, ko gan iepriekšējie, gan arī tagadējie īpašnieki cenšas izspēlēt, lobējot savas intereses un prasot papildu atbalstu no valsts brīdī, kad uzņēmuma dzīvotspēja ir apdraudēta.
Pēc tam, kad uzņēmums 2013.gadā strauji gāja uz grunti un gada beigās tas bija spiests pasludināt arī savu maksātnespēju, darbu zaudēja vairāk nekā 1300 "Metalurgā" strādājošo. Tas bija patiesi ievērojams skaits. Nenoliedzami, liela uzņēmuma dīkstāve, straujš bezdarba pieaugums un nespēja ātri atrast risinājumu bija kā darvas karote labo darbu mucā, kas tika stāstīti pirmsvēlēšanu laikā 2014.gadā. Turklāt papildu nesmukumu varēja radīt arī valsts izsniegtais galvojums vairāk nekā 85 miljonu eiro apmērā, kura lielāko daļu varētu nākties atdot no valsts kases. Risinājums bija vajadzīgs ātri, un tikai divas dienas pirms 12.Saeimas vēlēšanām, 2.oktobrī, tika parakstīts līgums par LM pārdošanu Ukrainas kompānijai „KVV Group”. Investors bija gatavs desmit gados samaksāt 107 miljonus eiro.
Daudziem liepājniekiem, kas bija palikuši bez darba, parakstītais līgums bija apstiprinājums, ka dzīve noteikti uzlabosies. Cilvēkus sāka pieņemt darbā, no Liepājas pienāca priecīgas vēstis, un jaunie īpašnieki dalījās ar saviem rožainajiem ražošanas plāniem. Līdz – kā pērkons no skaidrām debesīm – šī gada 19.maijā tika paziņots, ka uzņēmums atkal samazina ražošanas apjomus un ir spiests atlaist cilvēkus. „KVV Liepājas metalurga" valdes loceklis Igors Kovaļenko medijiem atzina, ka uzņēmums bija spiests sašaurināt ražošanu tēraudkausēšanas cehā, jo produkcijas pašizmaksa nenodrošina konkurētspēju ar līdzīgu metalurģijas uzņēmumu produkciju gan citās valstīs Eiropas Savienībā, gan citos pasaules reģionos.
Nedaudz dīvaina atruna, jo īpaši neilgu laiku pēc tam, kad tieši šo iemeslu dēļ uzņēmums bija kļuvis maksātnespējīgs. Iegādājoties uzņēmumu vēl rudenī, globālajā ekonomikā nekas neliecināja par pārsteidzoši pozitīviem signāliem, ka pieprasījums un līdz ar to cenas produkcijai varētu strauji pieaugt. Gandrīz nekas neliecināja, ka arī iekšējie apstākļi Latvijā varētu ļoti drīz un kardināli mainīties. Protams, investori mēdz pieņemt arī muļķīgus lēmumus. Taču – vai tiešām šis ir tas gadījums? Vai arī daudz loģiskāks ir jautājums – kādus solījumus no mūsu politiķiem un/vai arī maksātnespējas administratora ir saņēmis Ukrainas investors par līguma parakstīšanu vēl pirms Saeimas vēlēšanām?
Šķiet, ka viens no iespējamiem solījumiem, kuru izpildi tā arī nav sagaidījuši ukraiņi, varētu būt raita elektrības cenas jeb tā saucamās obligātā iepirkuma komponentes (OIK) samazināšana.
Kā aģentūrai LETA atzīst ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola, vēl nesen Ekonomikas ministrija sarakstē ar "KVV Liepājas metalurgs" vadību apliecinājusi, ka ministrija turpina darbu pie OIK atbalsta mehānisma izstrādes energoietilpīgiem uzņēmumiem. „Ja tagad uzņēmums meklē dažādus iemeslus [sašaurināt ražošanu], tad es to uztveru kā mēģinājumu šantažēt valdību," uzsvērusi ministre. Pati atbalsta mehānisma izstrāde ejot uz priekšu - patlaban esot saņemti dažādu organizāciju iebildumi un priekšlikumi, un ministre cer, ka nākamnedēļ tiks rīkota noteikumu saskaņošana sanāksme, lai noteikumus varētu virzīt uz Ministru kabinetu un tie varētu stāties spēkā šā gada 1.jūlijā. Tiesa, Latvijai konkrētais atbalsta mehānisms vēl būšot jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju (EK), kas varētu aizņemt vēl pusgadu. Vien jāpiebilst, ka ne viena vien bijušā Latvijas politiķa vārds tiek saistīts ar labas peļņas gūšanu no OIK. Līdz ar to viss mehānisma izstrādes procesā un saskaņošanā var arī nebūt viegls un ātrs.
Atkal ķīlnieki?
Liepājnieki vienreiz jau piedzīvoja to, ka bija kļuvuši par ķīlniekiem nesaprātīgai savu akcionāru saimniekošanai un draudzībai ar politiķiem. Tika rasts risinājums – jauns īpašnieks, Ukrainas investors. Taču šis bija un joprojām ir tikai īstermiņa risinājums, jo uzņēmuma konkurētspējas atjaunošana bez kārtējā valsts papildu atbalsta ir visai apšaubāma.
Tagad ir izrādījies, ka ieguvēji bija tie bez darba palikušie, kas nenoticēja solījumiem un politiķu rosībai, paši meklēja un atrada darbu citur, paļāvās tikai un vienīgi uz saviem spēkiem.
Visdrīzāk, arī pie varas esošajiem bija jādara maksimāli iespējamais, lai mudinātu un palīdzētu šiem cilvēkiem atrast jaunas iespējas, palīdzētu jauniem investoriem uzsākt darbu Liepājā vai tās apkārtnē. Protams, tas nebūtu tik ātri un, visdrīzāk, uz vēlēšanām ar labām ziņām varētu arī nepaspēt. Taču tā būtu bijusi atbildīga rīcība un arī priekšvēlēšanu runās tik plaši apspēlētās tēzes – ekonomikas pārorientēšana uz augstākas pievienotās vērtības ražošanu – realizēšana dzīvē.
Tie, kas tomēr noticēja un atgriezās LM, atkal nonākuši ķīlnieku lomā. Un viņu situācija ir daudz sliktāka, jo Saeimas vēlēšanas ir tikai pēc vairāk nekā trim gadiem. Daudzi ne tikai atkal ir palikuši bez jebkāda sociālā atbalsta, bet praktiski jau nonākuši ukraiņu investoru un valdības strīda krustugunīs. Vai te kāds padomās par uzņēmuma darbiniekiem, ja viena no pusēm aizstājas aiz to mugurām un mēģina apšaudīt otras pozīcijas?
Protams, ir arī iespējams, ka ministrija un valdība tomēr sasparojas un OIK mehānisma izstrāde un saskaņošana ar EK noris daudz raitāk nekā līdz šim. Tas savukārt nozīmē, ka LM uz kādu laiku iegūst atelpu un spēs samazināt arī savas produkcijas pašizmaksu. Darbiniekus atkal varētu pieņemt darbā. Taču, vai ar šo atbalstu no valsts pietiks un vai tas tiešām palīdzēs uzņēmumam ilgstoši noturēties globālajā tirgū – tas vēl ir jautājums. Citādi – atkal pēc kāda laika tiks sašaurināta ražošana un atlaisti strādnieki.
