Tā vien šķiet, ka mēs – nodokļu maksātāji - vienkārši samaksāsim, lai politiķi varētu atrast „vainīgo”, šoreiz Pasaules Bankas (PB) izskatā, kas liek sistēmu reformēt un spiež beidzot pieņemt nepopulārus lēmumus.
Zemē nomests laiks
Nākamā gada valsts budžeta veidošana parādīja, ka praktiski valsts ienākuma jeb nodokļu daļā nekas būtiski nemainīsies. Lielākie bļāvēji un prasītāji pēc stabilitātes var būt gandarīti – tā būs. Taču, vai sabiedrība kopumā no šādas stabilitātes būs ieguvēja ilgtermiņā, jāšaubās.
Jau gadiem ir skaidrs – nodokļu politika ir novecojusi, jo tā nerisina tās problēmas, ar kurām sastopas mūsu sabiedrība. Lai arī nodokļu likmes uz citu Eiropas Savienības valstu fona ir salīdzinoši zemas, tas nav veicinājis Latvijas ekonomisko uzplaukumu, bet gan sekmējis nekustamā īpašuma burbuļa izveidi un pēc tam - smagu ekonomisko krīzi. Tāpat problēmas ir ar investīciju piesaisti un jaunu darba vietu radīšanu. Protams, varam sevi „paslavēt” – šajā laikā Latvijā ir augusi ienākumu nevienlīdzība un izveidojusies praktiski stagnējoša ekonomika, kas balstās uz iekšējo patēriņu un galvenokārt zemas pievienotās vērtības preču eksportu. Ja nākamgad beidzot Latvijā nesāksies Eiropas Savienības (ES) fondu apguve, par Latviju kā straujāk augošu ekonomiku ES mēs arī vēl varētu padiskutēt.
Šajā uzskaitījumā jau vairs lieki piebilst, ka nākamā gada budžeta veidošana uzskatāmi parādīja - naudas vienkārši trūkst, lai nodrošinātu kaut vai, piemēram, elementāru veselības aprūpi. Tie, kas stāv garajās rindās, lai veiktu teju pašus vienkāršākos izmeklējumus, neļaus sameloties. Var jau spiest uz Valsts ieņēmuma dienestu un likt tam teju vai burtiski „izsist” naudu no tiem, kas darbojas „ēnu” ekonomikā, tomēr visu „ēnu” ekonomiku likvidēt nav izdevies nevienai valstij un diez vai tas būs iespējams Latvijā.
Nav jēgas pat iztirzāt ekspertu un Eiropas Komisijas ieteikumus, piemēram, palielināt nodokļus nekustamajam īpašumam un ienākumiem no kapitāla, jo diskusiju par šiem budžeta ieņēmumu palielināšanas variantiem praktiski nebija. Pat mēģinājumi sakārtot mikrouzņēmuma nodokļa maksāšanas sistēmu beidzās ar pilnīgu politisko fiasko – jau atkal gadu nekas nemainīsies, un joprojām daudzi varēs turpināt savas nodokļu maksāšanas „optimizācijas” shēmas, publiski to saucot par atbalstu mazajiem uzņēmējiem. Tā vietā, lai runātu, kā mazināt kliedzošo nevienlīdzību Latvijā, lielākie strīdi raisījās par solidaritātes nodokļa „būtisko ietekmi” uz Latvijas ekonomikas konkurētspēju. Piedodiet, bet šis nodoklis skars turīgus, tikai nepilnus piecus tūkstošus cilvēku, kas veido ap 0,25% no visa Latvijā vēl pagaidām dzīvojošo skaita.
Politiskās mazspējas izmaksas
Protams, redzot Saeimas Budžeta komisijas deputātu lēmumu piešķirt 300 tūkstošus eiro visaptveroša pētījumu veikšanai par nodokļu sistēmu Latvijā, varētu šķist, ka beidzot situācija mainīsies un nodokļu reforma ir teju neizbēgama. Cerība, ka tā tas arī būs, paliek, taču nedaudz šķērmi ap dūšu kļūst no metodes un naudas daudzuma, kuru gatavi maksāt politiķi no valsts maka, lai attaisnotu savu nespēju ilgstoši pieņemt nepopulārus lēmumus.
Par to, kādas ir pašreizējās nodokļu politikas galvenās problēmas, ne reizi vien ir runājuši gan pašmāju ekonomisti, gan regulāri – gadu no gada - uz tām norāda arī Ārvalstu investoru padome, tāpat gan valsts budžetu, gan arī nodokļu sistēmu, kas galu galā veido budžeta ienākuma daļu, katru gadu vērtē arī Eiropas Komisija. Gribētos cerēt, ka Latvijas nodokļu sistēmu un tās trūkumus tīri labi varētu pārzināt arī Finanšu un Labklājības ministrijas ierēdņi un Valsts ieņēmuma dienesta vadošie darbinieki.
Turklāt, vai ne mums pašiem vislabāk zināt, kādas ir galvenās problēmas, ar kurām konkrētā brīdī jātiek galā? Diemžēl būs jāapbēdina tie, kas šogad nebeidza uzsvērt, cik svarīgi ir valdībai pildīt savus vēl pirms septiņiem gadiem krīzes laikā dotos solījumus un saglabāt stabilitāti. Diemžēl pasaule ap mums var izmainīties vienā dienā, un nodokļu politikai ir jābūt pietiekami fleksiblai, lai tā varētu pielāgoties gan mūsu mazās valsts konkrētā brīža ekonomikas, gan valsts budžeta vajadzībām.
Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis Latvijas Radio pagājušajā nedēļā, aizstāvot lēmumu piešķirt ievērojumu naudas summu PB pētījuma pasūtināšanai, atzina: „Diezgan grūti veikt racionālas reformas bez vispārējas stāvokļa analīzes un citu valstu pieredzes analīzes. Izgudrot divriteni nav ļoti labs bizness.”
Nevar nepiekrist, tikai - nedaudz interpretējot Saeimā par valsts maka racionālo izlietošanu galveno atbildīgo Šadurski - jāpiebilst, ka Latvijā divritenis jau sen ir izgudrots un ir pat cilvēki, kas māk ar to braukt. Turklāt mūsdienās iepazīties ar citu ES valstu nodokļu sistēmu varētu nebūt pārlieku sarežģīti. Esmu pat pārliecināta, ka augstskolās, kurās tiek apgūtas ekonomikas zinības, par šo tēmu tapis neviens vien maģistra darbs.
Negribu piekrist, ka mūsu politiķi un ekonomisti ir tik nezinoši un neprasmīgi, ka nevarētu saviem spēkiem izveidot racionālu un adekvātu nodokļu politiku. Tiesa, šajā gadījumā būtu vajadzīga politiskā drosme, spēja saprast vairākuma intereses un imunitāte pret atsevišķu grupu spēcīgajiem lobistiem.
To, ka vajadzība reformēt fiskālo politiku ir nobriedusi, aizkulišu sarunās politiķi jau sen atzinuši. Ir bijuši pat vairāki mēģinājumi ar nevalstisko organizāciju palīdzību iniciēt diskusiju par pārmaiņu nepieciešamību. Diemžēl kārtējās tuvās vai nu parlamenta, vai pašvaldību vēlēšanas un lielā vēlme tikt ievēlētiem atkārtoti par tautas kalpiem ir slāpējušas gan diskusijas, gan arī pašu pārmaiņu veikšanu.
Uzticēt PB veikt pētījumu un izstrādāt ieteikumus pārmaiņām, varētu būt tikai viens mērķis – atrast beidzot politiski atbildīgo, „ārējo slikto spēku”, kas spiež „nabaga” Latvijas politiķus veikt pārmaiņas. Varbūt šis „spiediens” arī maksā 300 tūkstošus? Nezinu. Diemžēl citu jēgu šim tēriņam no valsts budžeta saskatīt grūti.
