Jāatgādina – neskatoties uz plašo rezonansi, ko pavadīja mikrouzņēmumu nodokļa regulējuma izmaiņas pēdējā pusgada laikā, no šīs uzņēmējdarbības formas valsts budžets iegūst tikai ap 0,6% no visiem ienākumiem. Arguments, ka mikrouzņēmumi bijis tas brīnumlīdzeklis, kas ļāvis būtiski valstī samazināt bezdarbu, – arī neiztur kritiku. Kā liecina Finanšu ministrijas apkopotā informācija, absolūti lielākā daļa jeb 91% no kopējā mikrouzņēmuma īpašnieku skaita vienlaikus bijuši vai ir dalībnieki arī citās saimnieciskās darbības formās.
Turklāt diemžēl šis regulējums draud radīt jaunu nabadzīgu cilvēku slāni, par kuru, visdrīzāk, nākotnē rūpes nāksies uzņemties visai sabiedrībai kopumā.
Gribu gan piebilst, ka neesmu pret atbalstu tiem, kas gatavi riskēt un sākt savu biznesu, kļūstot par darba devējiem. Turklāt Latvijā šādu cilvēku nebūt nav daudz. Taču - vai tiešām šis atbalsta veids ir sekmējis jaunu uzņēmīgu cilvēku rašanos? Jā, kopš stāšanās spēkā 2010.gada septembrī mikrouzņēmumu nodokļa režīms ir kļuvis strauji populārs un nu jau to maksā (2015.gada 1.janvāra dati) 13,4% no kopējā nodokļu maksātāju skaita valstī. Vai tas liek secināt, ka valstī ir uzplaucis uzņēmējdarbības gars un varam cerēt, ka esam ceļā uz plaukstošu, aktīvu un bagātu nāciju? Diez vai. Aptuveni divas trešdaļas no pašreizējiem mikrouzņēmumiem tika dibināti kā „normālā nodokļu režīma” SIA, taču laika gaitā vienkārši mainījuši nodokļu maksātāju statusu – uz iespēju maksāt zemāku likmi.
Tas liek secināt, ka šo valsts iedoto „makšķeri” vairumā gadījumu izmanto „vecie”, protams, uzņēmīgi uzņēmēji, lai optimizētu nodokļus un oficiāli valsts budžetā iemaksātu mazāk.
Vai optimizēt nodokļus ir slikti? Protams, ka nē. Jebkurš uzņēmējs zina, ka grāmatvedība ir viena no radošākajām profesijām un labs grāmatvedis ir zelta vērtē! Turklāt, ja jau valsts pati ir devusi šādu iespēju, kāpēc to neizmantot.
Taču jautājums ir – vai valstij šāda izmantošana ir jāpieļauj ilgstoši, redzot, ka netiek sasniegti galvenie mērķi, proti, veidot aktīvu, jaunu uzņēmēju slāni, kas koncentrējas uz inovatīvu un gudru preču un pakalpojumu ražošanu, kā arī spēj radīt jaunas darba vietas, kuras nodrošina labklājības pieaugumu sabiedrībā kopumā. Diemžēl tas nav noticis. Mēs esam dabūjuši virkni salīdzinoši vienkāršu pakalpojumu sniedzēju un vienkāršu preču ražotāju (un atkal – nav nekas slikts, ja uzplaukst mājražošana un amatniecība, taču ne tas ir modernas ekonomikas pamatā), turklāt esam saņēmuši 102 tūkstošus darba ņēmējus (2014.gada nogales dati), kas, strādādami mikrouzņēmumos, ir kļuvuši par sociāli mazaizsargātiem šīs valsts pilsoņiem un kuri nākotnē principā būs nabagi.
Tiesa, Saeima aprīļa vidū veica izmaiņas likumā, lai vismaz kaut kā šo atbalsta sistēmu padarītu „draudzīgāku” jeb izdevīgāku valstij un tiem, kas ir darba ņēmēji šādos uzņēmumus. Par grozījumu efektivitāti gan nedaudz jāšaubās, un daudzas problēmas pēc būtības nav atrisinātas. Proti, tagad līdzšinējā mikrouzņēmuma nodokļa likme 9% apmērā sīkajiem uzņēmējiem tiks saglabāta tikai viņu darbības pirmajiem trim gadiem. Sākot ar uzņēmuma darbības ceturto gadu, likme būs 12% apmērā no apgrozījuma. Jautājums - kas traucēs uzņēmumu likvidēt pēc trim gadiem un izveidot jaunu pat ne uz sava, bet cita ģimenes locekļa vai drauga vārda un turpināt savu „iesācēja” uzņēmējdarbību? Turklāt, kas notiks ar šo likmi gadījumā, ja kopumā valstī būs nepieciešams palielināt nodokļu ieņēmumus, lai varētu savilkt finanšu galus kopā? Vai mikrouzņēmumu nodokļu maksātāji būs īpaši aizsargājama ekonomiskā vienība? Diez vai tas būtu solidāri un taisnīgi.
Tāpat parlamentārieši „stingri” iestājušies par darba ņēmēju sociālo garantiju stiprināšanu - valdībai uzdots līdz šī gada septembra beigām Saeimā iesniegt grozījumus valsts sociālās apdrošināšanas likumā par obligāto iemaksu apmēra noteikšanu mikrouzņēmumu darbiniekiem. Plānots, ka mikrouzņēmuma darbiniekiem sociālās iemaksas varētu maksāt no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas. Taču, ja kāds cer, ka tādējādi tiks atrisināta šo cilvēku nabadzības problēma nākotnē, tad viņš smagi alojas. 2015.gadā minimālā alga ir 360 eiro, tātad šobrīd šajā mikrouzņēmumu nodokļu sistēmā strādājošajiem valsts garantētā pensija nākotnē varētu būt ap 180 eiro. Nezinu gan, vai tas būs pietiekoši pārtikušām vecumdienām.
Var tikai apskaust mikrouzņēmēju spēju lobēt savas intereses un pievērst sev tik lielu uzmanību, jo Saeima ar mikrouzņēmuma nodokļa problēmām praktiski nodarbojas gadiem.
Jau 2011.gadā, neilgi pēc šīs atbalsta sistēmas ieviešanas, uzņēmējiem radās bažas, ka nodoklis tiks celts. Politiķi metās pārliecināt – nē, necels. Tas nekas, ka jau pašā sākumā, pieņemot likumu, bija skaidrs, ka tas ir tikai krīzes laika risinājums un ka tajā jau ir paredzēta nodokļa palielināšana. Politiķiem kaut kā izdevās tomēr pieņemt lēmumu, pacelt nodokļa likmi no šī gada sākuma līdz 11%. Nodokļa palielināšana par diviem procentpunktiem teju vai kļuva par nacionālo traģēdiju un pagājušo Saeimas vēlēšanu karstumā politiķi deva solījumus, ka visu mainīs. Un mainīja – likme atkal tiek samazināta uz 9%.
Tā vien šķiet, ka Latvijas nosacīti lielā biznesa pārstāvji no mazajiem varētu daudz ko mācīties. Proti, uzņēmējiem, kas maksā visus nodokļus un praktiski veido 99% no valsts budžeta ieņēmumiem, šajā laikā tā arī nav izdevies turēt politiķus pie vārda un piespiest viņus samazināt darbaspēka nodokļus tik strauji un tik ātri, kā tie sākotnēji bija solījuši. Iespējams, tas tāpēc, ka mīts par mazo, jauko un gudro lauku uzņēmēju, kuram neļauj strādāt lielie nodokļi, ir pieņemamāks un saprotamāks lielākajai daļai vēlētāju un arī pašiem politiķiem, ļaujot tiem atkal un atkal atlikt nepopulāru lēmumu pieņemšanu, vienlaicīgi radot priekšstatu, ka tiek domāts par valsts izaugsmi un „mazo” cilvēku.
Taču tikmēr būtiskās problēmas stājas rindā un pašas par sevi nekur nepazūd. Proti, agrāk vai vēlāk, bet politiķiem būs jāsāk diskusija par nodokļu politikas maiņu un nepieciešamību palielināt nodokļu likmju apmēru, jo citādi vienkārši nebūs naudas, par ko nodrošināt sabiedrības augošās vajadzības. Tāpat būs jārod atbilde uz jautājumu, kā mainīt nodokļu sistēmu, lai tā neturpinātu palielināt plaisu starp nabagajiem un bagātajiem. Lai gūtu lielākus ieņēmumus budžetā, būs aktīvi jādomā, kā piesaistīt ārvalstu kapitālu Latvijai, ja jau pašiem trūkst gan naudas, gan arī prāta mūsdienīgu uzņēmumu radīšanai.
Kaut kā līdz šim nav dzirdētas karstas diskusijas – kādas ir problēmas un kā tās risināt, lai šeit būtu investīcijām pievilcīga vide, lai palīdzētu zinātnes attīstībai un veidotu nepieciešamo infrastruktūru augstu tehnoloģiju uzņēmumu izveidei.
Varbūt beidzot vajadzētu sakārtot likumdošanu, kas skar uzņēmumu maksātnespēju lietas un administrēšanu, un būtu jāsāk domāt, kur un kā piesaistīt darbaspēku, ja vien patiesi vēlamies, lai mūsu kopējā labklājība nākotnē augtu. Aizbildināties ar ģeopolitisko situāciju un sliktajiem imigrantiem, kas Latvijai nav vajadzīgi, ir vienkāršākais ceļš. Tāpat kā mēnešiem ilgi diskutēt par lietām, kurām praktiski nav nekādas ietekmes uz šīs valsts budžeta ieņēmumiem un lielākās iedzīvotāju daļas labklājības līmeņa pieaugumu.
