Kā dzirdams ziņās pirmdien no rīta - līgumu par lielā projekta finansēšanu un izpildi vēl joprojām paraksta. Bet, ja jau publiska atrādīšanās plānota nedēļas vidū, tad jau viss būs kārtībā un šī nelielā kavēšanās visdrīzāk tiks skaidrota ar nelielām tehniskām ķibelēm.
Šis līgums tiešām būtisks, jo beidzot noteiks principus – kādā veidā un kas veiks iepirkumus, un kas par ko atbildēs, kādi būs galvenie iepirkumu konkursu pretendentu atlases kritēriji. Lieki teikt, ka teju 3,6 miljardu eiro sadale, no kuriem Latvijai vien tiks ap 1,27 miljardiem eiro, ir vairāk nekā gards kumoss un ļaus gadiem ilgi finansiāli baroties ne vienam vien uzņēmumam un uzņēmējam.
Turklāt tā lielākā skāde vietējiem var būt tāda, ka pieredzes šādās būvēs nav, savukārt starptautiskām kompānijām šis projekts arī nebūt nav mazs un neinteresants. Līdz ar to – konkurence būs sīva.
Tieši vēlme aizstāvēt „savējos” bija pamatā arī nesenajai asajai vārdu pārmaiņai starp kopuzņēmuma „RB Rail” valdes priekšsēdētāju Baibu Rubesu un lietuviešu pārstāvjiem. Lietuvieši tika vainoti projekta vilcināšanā. Savukārt viņi neslēpa, ka vēlas kontroli vietējos iepirkumos, jo tas sniegtu Lietuvas uzņēmējiem labvēlīgākus priekšnosacījumus. Publiskā plēšanās savā starpā jau aizgāja teju tik tālu, ka tika apdraudēta pati „Rail Baltija” projekta realizācija. Un te jāpiebilst – ja Baltijas valstis nespēj vienoties un realizēt šo projektu, tad neviens nekur, tai skaitā arī Eiropas ierēdņu gaiteņos, neraudās – citām Eiropas valstīm ir pietiekami daudz infrastruktūru projektu, kuri nepacietīgi gaida atbalstu un iespēju tikt realizēti.
Citiem vārdiem – nebūs mums, būs citiem! Un tikai mēs paši varēsim sev kost pirkstos par garām palaistu iespēju.
Bet ne jau tikai lietuvieši ir visa ļaunuma sakne. Ir dzirdētas arī runas par paša kopuzņēmuma „RB Rail” mazspēju, kura tad arī radījusi to, ka nevis viens, bet nu jau deviņi uzņēmumi iesaistīti dzelzceļa projekta realizācijā. Proti, valstis gaidījušas daudz aktīvāku rīcību no kopuzņēmuma un, to nesagaidot, sākušas rīkoties pašas.
Tāpat diez vai lietuviešiem var pārmest savu nacionālo interešu aizstāvību. Vēl jo vairāk, ja jāatzīst, ka tādas visdrīzāk ir arī latviešiem un igauņiem. Tikai izteiktas vārgāk vai arī, ņemot vērā iepriekšējo gadu praksi, ir skaidrs, ka būs vēlme daudz ko „sakārtot” bez liekas publicitātes. Un atkal vien jācer, ka Rubesai būs spēka gan neiesaistīties, gan sadot pa pirkstiem tiem, kuri kļūs pārāk nekaunīgi un drīzāk domās ne tik daudz par nacionālajām interesēm, bet gan savu kabatu.
Lai vai kā – priekšā ir pietiekami jestra projektēšanas un celtniecības desmitgade, un tad jau, kas zina, varēsim iesēsties komfortabla vilciena vagonā un ātri aizlaist kaut vai tepat līdz kaimiņiem – Tallinu vai Kauņu, varbūt tālāk - tāpat kā savulaik līdz Berlīnei, vai ar laiku kaut vai līdz pašai Venēcijai (ja vien tā nebūs pa to laiku jau noslīkusi...).
Taču, kamēr notiks „kaušanās” par gardākajiem kumosiem, notiks lielās pārbūves un kompensāciju saņemšanas par zemi, kurai pāri tiks liktas šaurās Eiropas platuma sliedes, ļoti gribas cerēt, ka netiks aizmirstas pāris lietas, ko tiešām šis projekts mums visiem var dot labu.
Pirmkārt – darba vietas un iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Paša dzelzceļa būve, Rīgas stacijas pārbūve un jaunas infrastruktūras izveide uz lidostu – projektēšana un reāla būvniecība, tas viss radīs jaunas darba vietas un noteikti iekustinās ekonomiku, jo citādi nemaz nevar būt, ja tautsaimniecībā ieplūst tik liela nauda.
Tas dos mums iespēju savu dzīvi veidot pārticīgāku. Tiesa, būvniecība var arī labi izgaismot jau tagad mūsu ekonomikā briestošās problēmas – darbaspēka trūkumu. Proti, vai maz pietiks attiecīgo speciālistu un strādnieku no pašu vidus.
Darbaspēka aizplūšana pēdējos gados ir bijusi dramatiska un, iespējams, politiķiem nāksies būtiski atvieglot migrācijas nosacījumus, lai šeit ievestu nepieciešamo daudzumu darba roku.
Otrkārt – ekonomisko drošību. Līdztekus sarunām par enerģētisko drošību un neatkarību no Krievijas gāzes „Rail Baltica” gadījumā varam runāt par savā ziņā neatkarību infrastruktūras ziņā. Nē, tāpēc vien, ka politiskās attiecības ar Krieviju saasinājušās, nav jāizjauc dzelzceļa sliedes, kas nāk no šīs valsts. Taču nevajag arī aizmirst to, ka Latvijas atkarība no Krievijas tranzīta nozarē ir ļoti liela un patlaban galveno kritumu ostās veido tieši Krievijas kravu samazinājums.
Protams, visas Latvijas ostas var turpināt cerēt uz Krievijas un arī Ķīnas kravām, kuras, pēc atsevišķu politiķu izteikumiem, teju vai pārpludinās Latviju. Lai tā arī notiek.
Taču vēl viens no austrumu-rietumu virziena neatkarīgs dzelzceļš no Eiropas ziemeļiem uz dienvidiem nu galīgi netraucēs, bet, kas zina – varbūt pat būtiski mainīs nākotnes ekonomiku.
Treškārt – iespējas. Nereti ar Krievijas biznesu šobrīd cieši saistītie uzņēmēji neredz „Rail Baltica” iespējas un turpina runāt, ka šis projekts ir ekonomiski neizdevīgs. Nu, ko lai saka - tad tā ir viņu problēma. Protams, ka viņu rokās ir trumpis.
Tagad pierādīt šī projekta ekonomisko izdevīgumu tiešām ir grūti vai praktiski neiespējami, un tas ir viena iemesla dēļ – mēs neviens nezinām, kā attīstīties reģiona ekonomika turpmāko piecu desmit divdesmit gadu laikā.
Ja kāds saka, ka viņš to zina, tad viņš melo.
Ekonomisti šobrīd varēs aprēķināt tikai vidēja termiņa ieguvumus, ko dos dzelzceļa izbūve, jo vismaz zināmas izmaksas un darbi. Pārējais – kā Baltijas uzņēmēji izmantos šo infrastruktūru savā labā, kas praktiski būs uzbūvēta par visas Eiropas nodokļu maksātāju naudu -, būs pašu uzņēmēju rokās un būs atkarīgs vēl no virknes apstākļu, kuri radīsies turpmāko gadu laikā Baltijas valstīs un ārpus to robežām.
Savulaik, pirms gadiem desmit, Baltijas jūras reģions tika vērtēts kā viens no straujāk augošajiem un stabilākajiem pasaulē. Līdz ar Krievijas politikas maiņu diemžēl daudz kas ir pamainījies. Kā sagriezīsies ģeopolitiskās vērpetes un investīciju plūsmas, vai Latvijā un Lietuvā atgriezīsies iedzīvotāji, kā attīstīties Ziemeļvalstis, cik liela interese par ekonomisko sadarbību būs citām Eiropas valstīm, kā mainīs situāciju ekonomikā potenciālais Eiropas un ASV brīvās tirdzniecības līgums, cik liela interese par šo reģionu būs tai pašai Kīņai – tie ir jautājumi, uz kuriem šobrīd nav atbilžu.
Tiesa, jāpiebilst, ka Somijas uzņēmēji jau tagad izrāda interesi par šī projekta attīstību. Viņiem šķiet visai izdevīgi pa jūru transportēt kravas uz Igauniju un tad pa dzelzceļa sliedēm tās pārvietot praktiski uz visu Eiropu. Es ceru, ka Latvijā arī ir uzņēmēji, kas saskatīs un arī realizēs savus projektus, un „Rail Baltica” ļaus nopelnīt, ne tikai to būvējot, bet arī nākotnē aktīvi izmantojot.
