Trešdien, 20.septembrī, Baltkrievijā un Krievijā noslēdzās abu valstu rīkotās stratēģiskās militārās mācības “Zapad 2017”. Šīs mācības savu apmēru un arī sākotnēji izvirzīto mērķu dēļ ir izsaukušas plašu starptautisko rezonansi, pastāvot gan bažām par iespējamā uzbrukuma Baltijas valstīm un Polijai izmēģināšanu, gan bažām par to, ka Krievija varētu atstāt daļu savu spēku Baltkrievijā. Taču šīs mācības ir izcēlušās arī ar nepieredzēti lielu atvērtību no Baltkrievijas puses, uzaicinot gan lielu skaitu starptautisko novērotāju, gan žurnālistu.
Tas bija Austrumu partnerības samits Rīgā, kura laikā tā brīža Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons izmantoja iespēju, lai pirmo reizi informētu savus Eiropas Savienības (ES) un austrumu kaimiņvalstu līderus par plāniem sarīkot referendumu par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Toreiz arī man bija pirmā iespēja redzēt bijušo britu premjeru dzīvē, taču atmiņā vairāk palikusi viņa visai augstprātīgā attieksme pret žurnālistiem. Nu, ja neskaita visus iespējamos britu medijus un “kādu dāmu gaišajā blūzītē, pēdējā rindā”, kuriem vienīgajiem bija iespējas uzdot jautājumus par to, cik adekvāts ir šis referendums un cik adekvāts ir laiks, kad par to informēt pārējo pasauli. Manuprāt, toreiz Kamerons, ja tā var teikt, “nozaga” Austrumu partnerības samitu.
Nākamās nedēļas sākumā būs pagājis mēnesis, kopš amatā stājās jaunais ASV prezidents Donalds Tramps. Viņa administrācijas veidošana joprojām turpinās, taču tā jau ir saskārusies ar pirmajiem personāliju zaudējumiem. Šajā nedēļā ir norisinājušās vairākas nozīmīgas ASV jauno amatpersonu ārvalstu vizītes un izskanējuši arī vairāki paziņojumi, kas jau sniedz priekšstatu par Savienoto Valstu ārpolitikas virzību, arī attiecībās ar Krieviju.
ASV sankcijas pret Krievijas diplomātiem par iejaukšanos ASV vēlēšanu procesā nebija negaidītas, bet izskan arī kritika par to, kā tā nebija atbilstoša reakcija. Tajā pašā laikā izskan pieļāvumi, ka nākamais ASV prezidents Donalds Tramps tās varētu atcelt.
Nedēļas nogalē paredzētajās Moldovas prezidenta vēlēšanu galvenais jautājums ir valsts turpmākā virzība - Krievijas vai Rietumu virzienā un "uz spēlēs" ir likta arī Eiropas Savienības (ES) Austrumu partnerības programma.
Šajā nedēļas nogalē būs pagājušas jau divas nedēļas, kopš ASV un Krievija panāca vienošanos par pamiera izsludināšanu Sīrijā. Bija paredzēts, ka gadījumā, ja pamiers noturēsies septiņas dienas, Krievija un ASV sāks koordinēt savas darbības pret džihādistu teroristiem.
Šīs nedēļas vidū Turcijas sauszemes un ASV gaisa spēku atbalstīti, grupējuma "Brīvā Sīrijas armija" kaujinieki veica uzbrukumu grupējuma “Islāma valsts” kontrolētajai Džarabulusas pilsētai. Šī bija lielākā Turcijas iesaistīšanās Sīrijas pilsoņu kara risināšanā.
Šodien oficiālā vizītē Latvijā ierodas ASV viceprezidents Džo Baidens. Baidenam paredzētas tikšanās ar visu triju Baltijas valstu prezidentiem – Raimondu Vējoni, Tomasu Hendriku Ilvesu un Daļu Grībauskaiti. Viesojoties Eiropā, Baidens jau apmeklējis Kosovu, bet pēc Latvijas dosies uz Turciju un Zviedriju.
Šonedēļ Rīgā norisināsies Austrumu partnerības (AP) samits. Ar katru no sešām Austrumu partnerības valstīm – Gruziju, Moldovu, Ukrainu, Azerbaidžānu, Armēniju un Baltkrieviju – sarunās tiek meklēts individuāls attiecību ceļš. Latvijas Radio Ziņu dienesta ārvalstu korespondenti apkopoja Austrumu partnerības valstīs savākto informāciju par sarunu procesu, prioritārajiem sadarbības sektoriem, problēmām un iespējamiem Rīgas samita rezultātiem.
Manu vectēvu sauca Ervīns Baltais, tāpēc 9. maijs mūsu mājās tika svinēts vienmēr. (Ironiski, bet arī 23. augusts tika svinēts vienmēr, arī padomju laikā, kad par Molotova-Ribentropa paktu neviens vēl nerunāja, jo šajā dienā viņam bija dzimšanas diena). Bērnībā man šī diena likās divtik interesanta, jo pie mana vecātēva kā Otrā pasaules kara veterāna, nāca pionieri un varēja klausīties visādus interesantus stāstus par tolaik piedzīvoto. Man bieži patika krāmēties ap vectēva ordeņiem un patika arī redzēt tos piespraustus pie viņa žaketes.
Pamiera izsludināšana Ukrainas austrumos no svētdienas pusnakts, smagās kaujas tehnikas atvilkšana, ārvalstu bruņoto formējumu izvešana, apmaiņa ar gūstekņiem un amnestija karadarbības dalībniekiem, kontroles atjaunošana pār Ukrainas un Krievijas robežu, konstitucionālā reforma Ukrainā un vietējās vēlēšanas atsevišķos Doņeckas un Luhanskas apgabalu rajonos. Tie ir svarīgākie punkti, par kuriem šodien pēc 16 stundu ilgām diskusijām Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā šodien vienojušies Francijas, Vācijas, Krievijas un Ukrainas līderi.
Tradicionāli droši vien pierasts, ka savos blogos un materiālos rakstu par notikumiem ārvalstīs: konfliktiem, komandējumiem, vizītēm. Taču šis gads man pašam iesācies visai savdabīgi, tāpēc varbūt arī vairāk brīvā laika parunāt par kaut ko, kas tiešā veidā īsti nav saistīts ar maniem darba pienākumiem.
Krievijas prezidenta gadskārtējā uzruna Federācijas Sapulcei laikā, kad Krievija atrodas visas pasaules uzmanības centrā, nenoliedzami tika gaidīta ar nepacietību. Ziņas par Krievijas karaspēka aktivitātēm Ukrainas austrumos un Krievijas ekonomiskās situācijas pasliktināšanos mainās ja ne pa stundām, tad pat pa minūtēm. Arī pats Putins atzina, ka šai runai ir jābūt atbilstošai gan laikam, gan apstākļiem.
Kā jau rakstīju kādā no saviem tvītiem, kauns atzīties, bet savos 35 gados Igaunijas galvaspilsētā Tallinā nebiju bijis. Tik vien, cik uz ostu un no ostas braucis, kā arī pirms gadiem 16 vairāk nekā stundu sēdējis autobusā, kamēr kāda ko ceļojuma biedrenēm kārtoja dokumentus vēstniecībā. Līdz ar to uz komandējumu, kura laikā bija plānots atspoguļot ASV prezidenta Baraka Obamas vizīti un tikšanos ar triju Baltijas valstu prezidentiem, skatījos ar lielām cerībām.
Militārs iebrukums Ukrainā nav Krievijas prezidenta Vladimira Putina plāns A, Latvijas Radio programmā „Labrīt” sacīja Latvijas Radio žurnālists Uģis Lībietis. Viņš gan uzreiz arī piebilda, ka neviens nezina, kāds ir Putina plāns A.
Visticamāk, ka vēl tikai dažas dienas Baltkrievijā turpināsies svētki. Hokeja čempionāts. Ne jau tikai tāpēc, ka čempionāta sauklis ir „Kopā mēs esam svētki!”, bet gan tāpēc, ka daudzi no baltkrieviem šādus demokrātijas svētkus pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā neatceras, vienlaicīgi apzinoties, ka tik drīz nekas tāds vairs arī neatkārtosies.
Kad man prasa, kādas ir emocijas pēc viesošanās Krimā, es parasti saku, ka dīvainas. Jā, tas bija interesants piedzīvojums. Tas bija nepieredzēts, bet ļoti vērtīgs darbs komandā. Tās noteikti ir neaizmirstamas emocijas. Taču šīs emocijas ir divējādas.
Teikšu atklāti, iepriekšējo dienu slavas dziesmas „zaļajiem vīrieņiem” – miera uzturētājiem Simferopolē mani nedaudz šķebina. Tāpēc arī vakarā saņemtā ziņa, ka karaspēka bāzu blokāde vietām atcelta un notiek spēku atvilkšana no pozīcijām, radīja tādu nelielu cerību, ka varbūt šeit viss beigsies vēl ātrāk, nekā visi domājuši… Bet no rīta saņemtais apstiprinājums tam, ka viss notiek pavisam pretēji, protams, nozīmēja tikai to, ka darbs turpināsies pilnā sparā. Arī no rīta neviens nevarēja prognozēt, ka diena izvērtīsies tieši šāda.
Ja atklāti jāsaka, tad doties uz nemierīgu valsti ar nemierīgiem notikumiem nav nemaz tik patīkami. Nu, vismaz man tā nebija, pieņemot lēmumu tomēr doties uz Simferopoli Ukrainā, kur pēdējo dienu laikā risinājušies dažādi visai pretrunīgi vērtēti notikumi. Jāatzīstas, ka vēl pavisam nesen ne man, ne kādam citam nelikās, ka Krima varētu kļūt par tādu kā pasaules karsto punktu.
No vienas puses – Krievija un Ukraina taču ir brāļu valstis un šeit dzīvo brālīgās tautas. Taču nē! Pēdējo mēnešu notikumi (galvenokārt Krimā) ir apgriezuši vietējo pasauli kājām gaisā… Nu, vismaz no ārpuses tā izliekas.
- Sveiciens jūrniekiem!
