Kad vēlāk mēģinu izstāstīt citiem, kas ir dokumentālā izrāde „Robežas”, tas izrādās diezgan grūti. Jo faktiski jau tas nav ne teātris, ne izrāde. Un arī es neesmu skatītāja. „Kas tad tas ir?!” neizpratnē prasa mamma. Izrādās, ka tas ir ļoti personisks piedzīvojums. Mēs visi esam dalībnieki, kuri atļāvušies pārkāpt pāri savām bailēm un galvā novilktajām robežām. Labprātīgi piekrītot pavadīt trīs stundas šķietami bezpalīdzīgā tumsā, aizsietām acīm, mēs ļaujamies vadātājam.
“Satriecoši!!!” spiedza dāņu kora meitenes, lēkājot pa silto lietusūdeni, kas Mežaparka Lielajā estrādē vietām sniedzās pāri potītēm. Ģenerālmēģinājums bija pārtrūcis pusē, kad balta pērkona lietus siena beidzot pilnībā nošķīra dziedātājus no diriģenta, un tie viens otru vairs ne dzirdēja, ne redzēja. Tomēr koris līdz pēdējam spītīgi turpināja dziedāt iesākto “Saule, pērkons, Daugava”, un izcilāku dabas pavadījumu šai dziesmai ir grūti iedomāties.